Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

-   Jūs redzējāt? Viņa man pieskārās! Aleksandrs prieka pilns iesaucās.

-   Labs darbiņš, jaunieši, brālis Fernando atzinīgi noteica.

-   Kurš gan varēja te izlikt šo tīklu? Nadja jautāja, domājot, ka tas pagatavots no tā paša materiāla, ko viņa bija atradusi pludmalē.

5 Apburtais mežs

Atgriezies apmetnē, Džoels Gonsaless pagatavoja bambusa makšķerkātu ar saliektu stiepli āķa vietā un nostājās upes krastā, cerot noķert kaut ko pusdienām, bet pārējie ņēmās pārrunāt notikušo. Brālis Fernando pievienojās Nadjas teorijai: bija cerība, ka kāds ieradī­sies viņiem palīgā, jo tīkls norādīja uz cilvēku klātbūtni. Kādā brīdī mednieki atgriezīsies pēc laupījuma.

-    Kādēļ viņi medī gorillas? To gaļa ir negaršīga un āda neglīta, Aleksandrs nesaprata.

-   Ja nav nekā cita, ko ēst, gaļai nav nekādas vainas. Gorillu iekšējos orgānus izmanto buršanā, no ādas un galvaskausa gatavo maskas, un no rokām taisa pelnutraukus. Tūristiem šādas lietas patīk, misionārs skaid­roja.

-   Kādas šausmas!

-   Ruandas misijā mums bija divus gadus vecs gorilla vienīgais, ko izdevās izglābt. Viņi nogalināja mātes un reizi pa reizei atnesa mums nabaga pamestos mazuļus. Tie ir ļoti jūtīgi un, pirms nomirt no bada, mirst no skumjām.

-    Starp citu, vai jūs neesat izsalkuši? Aleksandrs jautāja.

-    Tā nebija laba doma ļaut aizmukt bruņurupucim, mēs būtu lieliski pavakariņojuši, Endžija caur zobiem novilka.

Par šo notikumu atbildīgie klusēja. Endžijai bija tais­nība: šādos apstākļos viņi nevarēja atļauties būt senti­mentāli, jo daudz svarīgāk bija izdzīvot.

-    Kas notika ar lidmašīnas radioraidītāju? Keita jautāja.

-    Es nosūtīju vairākus ziņojumus ar palīgā saucie­niem, tomēr domāju, ka tos neviens nav saņēmis, jo mēs esam ļoti tālu. Joprojām mēģināšu sazināties ar Maiklu Mušahu. Es viņam apsolīju dot ziņu divas reizes dienā. Viņš noteikti būs pārsteigts, neko nesaņemot, Endžija atbildēja.

-    Pienāks brīdis, kad kāds pēc mums sailgosies un dosies mūs meklēt, Keita visus mierināja.

-   Ar mums ir beigas: lidmašīna salūzusi gabalos, paši pazuduši un izsalkuši, Endžija burkšķēja.

-   Jūs nu gan esat pesimiste! Dievs nekad neuzliek krustu, kuru cilvēks nevar nest. Jūs vēl redzēsiet, ka mums nekā netrūks, brālis Fernando atbildēja.

Endžija saķēra misionāru aiz pleciem, nedaudz pacēla no zemes, lai varētu paskatīties uz viņu tuvumā, aci pret aci.

-   Ja jūs būtu mani paklausījis, mēs tagad šeit neat­rastos! viņa nikni iesaucās.

-   Endžij, es pieņēmu lēmumu braukt uz šejieni, Keita iejaucās.

Ekspedīcijas dalībnieki izklīda pa pludmali, aizņemti katrs ar savām darīšanām. Ar Nadjas un Aleksandra palīdzību Endžijai bija izdevies noņemt propelleru, un pamatīga tā apskate apstiprināja agrākās aizdomas: to šeit nebija iespējams salabot. Viņi bija iekrituši slazdā.

Džoels Gonsaless bija pārliecināts, ka uz primitīvā āķa kaut kas uzķersies, tomēr viņš aiz pārsteiguma gandrīz nokrita, kad sajuta raustāmies makšķerauklu. Pārējie steidzās viņam palīgā, un beigu beigās pēc krietnas stī­vēšanās no ūdens parādījās prāva karpa. Zivs agonijā ilgi lēkāja pa smiltīm, un Nadjai tas sagādāja neizsakāmas mokas, jo viņa nevarēja noskatīties, kā cieš dzīvnieki.

Tāda ir daba, meit. Vieni mirst, lai citi var dzīvot, brālis Fernando viņu mierināja.

Viņš atturējās paust savas patiesās domas un piebilst, ka Dievs viņiem ir sūtījis karpu, lai neizaicinātu Endžiju Nindereru. Ekspedīcijas dalībnieki notīrīja zivi, ietina to lapās un izcepa; viņi nekad nebija ēduši neko tik gar­šīgu. Tikmēr pludmale jau bija sakarsusi kā īsta elle. Viņi izveidoja pavēni, piestiprinot pie nūjām brezentu, un atpūtās, pērtiķu un sauļoties iznākušu lielu, zaļu ķirzaku novēroti.

Grupiņa snauduļoja trūcīgajā brezenta ēnā, kad otrā pludmales galā no meža izdrāzās īsta viesuļvētra, sa­celdama smilšu mākoni. Sākumā viņi domāja, ka tas ir degunradzis, tik liels bija dzīvnieka radītais troksnis, tomēr drīz vien pamanīja, ka tā ir mežacūka ar gaisā sa­cēlušos spalvu un bīstamiem ilkņiem. Zvērs taisnā ceļā metās virsū nometnei, nedodot ekspedīcijas dalībnie­kiem laiku satvert ieročus, kurus viņi diendusas laikā bija nolikuši līdzās. Viņiem tik tikko pietika laika paiet malā, kad zvērs uzbruka, ietriecoties nūjās, kas turēja brezentu, un nogāžot tās zemē. Mežacūka šņāca un no sagāztās telts apakšas ļaunām acīm vēroja cilvēkus.

Endžija Ninderera skriešus metās pēc revolvera, viņas kustības piesaistīja dzīvnieka uzmanību un vedināja no jauna uzbrukt. Cūka ar priekšķepām pakasīja pludmales smiltis, nolieca galvu un sāka skriet Endžijas virzienā, jo sievietes korpulence dzīvniekam bija lielisks mērķis.