Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

-   Domāju, ka šie vīri pieder Leoparda brālībai. Tā ir slepena biedrība, kas pastāv vairākās Āfrikas valstīs, Endžija sacīja. Viņus savervē jau pusaudžu vecumā un iezīmē ar šīm rētām, tāpēc viņi cits citu atpazīst jebku­rā vietā. Viņi ir algotņi, cīnās un nogalina naudas dēļ. Viņiem ir cietsiržu slava. Leoparda brālības karavīri dod zvērestu palīdzēt cits citam visu mūžu un nogalināt cits cita ienaidniekus. Viņiem nav ne ģimenes, ne cita veida saišu, izņemot Leoparda brālību.

-   Negatīvā solidaritāte. Jebkura brālības locekļa dar­bība tiek attaisnota, lai arī cik briesmīga tā būtu, brālis Fernando paskaidroja. Tas ir pilnīgi pretēji pozi­tīvajai solidaritātei, kas vieno cilvēkus, lai celtu, stādītu, barotu, aizsargātu vājākos un uzlabotu dzīves kvalitāti. Negatīvā solidaritāte ir saistīta ar karu, vardarbību un noziegumiem.

-   Redzu, ka esam nokļuvuši loti labās rokās… Keita nogurusi nopūtās.

Ekspedīcijas dalībnieki gatavojās pārlaist sliktu nakti no durvju priekšas viņus uzmanīja divi ar mā­cētām bruņojušies bantu sargi. Tikko kā draugi bija saiņus kā spilvenus palikuši zem galvas un iekārtojušies uz grīdas, atkal izlīda prusaki un sāka pa viņiem ložņāt. Nācās samierināties ar kājiņām, kas ielīda ausīs, stai­gāja pa plakstiņiem un skraidelēja zem drēbēm. Endžija un Nadja, kurām bija gari mati, aptina ap galvu lakatus, lai izvairītos no tā, ka kukaiņi ieperinās galvā.

Kur ir prusaki, tur nav čūsku, Nadja sacīja.

Šī doma viņai tikko kā bija ienākusi prātā, un tai bija negaidīts rezultāts: Džoels Gonsaless, kurš līdz šim bija kā īsts nervu kamols, kā uz burvja mājienu nomierinājās un bija priecīgs gulēt kopā ar prusakiem.

Naktī, kad pārējos biedrus beidzot pieveica miegs, Nadja sāka darboties. Ceļabiedri bija tik piekusuši, ka uz pāris stundām saldi aizmiga, par spīti žurkām, pru­sakiem un Kosongo vīru biedējošajai klātbūtnei. Tomēr Nadju pigmeju priekšnesums bija spēcīgi ietekmējis, tāpēc meitene nolēma pārliecināties, kas notiek aplo­kos, kur sievietes pazuda pēc dejošanas. Viņa novilka zābakus un pastiepās pēc lukturīša. Viņu netraucēja divi ārpusē sēdošie sargi ar mačetēm, jo meitene jau trīs gadus vingrinājās kļūt neredzama šo mākslu viņa bija iemācījusies no Amazones indiāņiem. Miglāja ļaužu apgleznotie ķermeņi klusi saplūda ar dabu, kustējās pārsteidzoši viegli un ar tādu mentālu koncentrāciju, ko bija iespējams uzturēt tikai ierobežotu laika sprīdi. Spēja kļūt neredzamai Nadjai bija palīdzējusi ne vienā vien spiedīgā gadījumā, tāpēc viņa bieži vingrinājās. Viņa iegāja un izgāja no klases tā, ka ne klasesbiedri, ne skolotāji meiteni nepamanīja, un vēlāk neviens nespēja atcerēties, vai viņa todien skolā maz bijusi. Nadja brau­kāja Ņujorkas metro, novērojot cilvēkus un pati palie­kot nepamanīta. Lai par to pārliecinātos, viņa nostājās pāris centimetru no kāda pasažiera un skatījās viņam tieši sejā, bet tas viņu pat neievēroja. Keita Kolda, kas dzīvoja kopā ar Nadju, bija viņas cītīgās vingrināšanās galvenais upuris, jo nekad nebija droša, vai meitene ir līdzās vai viņai tā tikai šķitis.

Meitene lika Borobam mierīgi palikt būdā, jo neva­rēja ņemt dzīvnieciņu sev līdzi; tad viņa vairākas reizes dziļi ieelpoja, līdz satraukums bija pilnībā norimis, un koncentrējās. Kad viņa bija gatava, ķermenis kustējās gandrīz kā hipnotizēts. Nadja pārkāpa aizmigušajiem biedriem, tiem nepieskaroties, un slīdēja uz durvju pusi. Garlaikotie un no palmu vīna noreibušie sargi ārpusē bija nolēmuši sargāt uz maiņām. Viens no viņiem krāca, atspiedies pret sienu, un otrs diezgan tramīgi pētīja džungļus, jo baidījās no tur mītošajiem spokiem. Nadja pārkāpa slieksnim, vīrs pagriezās uz viņas pusi, un kādu brīdi viņi skatījās viens uz otru. Sargs sajuta vēl kāda cilvēka klātbūtni, bet šī jutoņa tūdaļ pat pārgāja, un viņš nožāvājās. Vīrs palika savā vietā, kaujoties ar miegu, mačete aizmirsta gulēja zemē, bet kalsnais mei­tenes siluets tikmēr attālinājās.

Tādā pašā ēteriskā stāvoklī Nadja šķērsoja ciemu, ne­pievēršot dažu nomodā esošo cilvēku uzmanību. Pavisam tuvu viņa pagāja garām lāpām, kas apgaismoja no dub­ļiem celto karalisko mītni. Bezmiega mocīts, pērtiķis no­lēca no koka un nokrita pie meitenes kājām, liekot viņai uz neilgu brīdi atgriezties ķermenī, bet Nadja tūdaļ pat koncentrējās un turpināja ceļu. Viņa nejuta savu svaru, meitenei šķita, ka viņa peld pa gaisu. Tā viņa nonāca līdz aplokiem, diviem taisnstūra laukumiem, ko norobežoja zemē iedzīti, ar liānām un ādas strēmelēm sasieti koki. Katra aploka viena daļa bija klāta ar salmu jumtu, otra atradās zem klajas debess. Vārti bija aizvērti ar smagu aizbīdni, kuru varēja atvērt tikai no ārpuses. Tos neviens nesargāja.