Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

-   Vienīgā cerība, ka Maikls Mušaha ir saņēmis kādu no ziņām, ko sūtīju viņam pa radio, bet es uz to īpaši nepaļautos, Endžija nopūtās.

Abas sievietes ilgu laiku klusēja. Par spīti apstākļiem, kādos viņas atradās, draudzenes priecājās par mēness apspīdētās nakts skaistumu. Ciemā bija palikušas tikai dažas aizdegtas lāpas, ja neņem vērā tās, kas apgais­moja karaliskos apartamentus un zaldātu kazarmas. Līdz viņām nonāca nepārtrauktā džungļu murdoņa un spēcīgā mitrās zemes smarža. Pāris soļu tālāk no tum­sas sievietes vēroja būtnes, kas nekad neredzēja saules gaismu.

-   Endžij, vai tu zini, kas ir aka? Keita vaicāja.

-   Tā, ko misionāri minēja vēstulēs?

-   Tas nav tas, ko mēs iedomājamies. Tā nav ūdens aka, Keita pārliecināti sacīja.

-   Tiešām? Un kas gan tas ir?

-   Tā ir spīdzināšanas vieta.

-   Ko tu saki! Endžija iesaucās.

-   Tieši tā, Endžij. Tā atrodas aiz karaliskajiem apar­tamentiem un apjozta ar žogu. Tai nav atļauts tuvo­ties.

-   Tā ir kapsēta?

-   Nē. Tas ir kas līdzīgs dīķim vai baseinam ar krokodiliem…

Endžija vienā mirklī pielēca kājās un nespēja paelpot, viņai šķita, ka krūtis spiež milzīgs smagums. Keitas vārdi apstiprināja bailes, kas piloti bija pārņēmušas kopš brīža, kad lidmašīna ietriecās pludmalē un viņa bija nokļuvusi šajā mežonīgajā apvidū. Stundu pēc stun­das, dienu pēc dienas viņa aizvien skaidrāk sajuta, ka gluži neizbēgami tuvojas savām beigām. Endžija vien­mēr iedomājās, ka mirt jaunai nozīmē ciest lidmašīnas avārijā, līdz Mamma Bangese, tirgus pareģe, pavēstīja par krokodiliem. Sākumā viņa pareģojumu neņēma par pilnu, bet, tā kā dažkārt bija gandrīz vai nāvīgi saskā­rusies ar šiem briesmoņiem, doma pamazām iesakņojās sievietes prātā un kļuva par apsēstību. Keita nojauta, par ko domā draudzene.

-   Neesi nu māņticīga, Endžij. Tas, ka Kosongo audzē krokodilus, vēl nenozīmē, ka tu kļūsi par viņu vakari­ņām.

-   Tas ir mans liktenis, Keita, es no tā neizbēgšu.

-   Mēs no šejienes tiksim prom dzīvas, Endžij, es tev apsolu.

-   Tu man neko nevari solīt, jo nespēj to izpildīt. Ko vēl tu zini?

-Akā iemet tos, kas sadumpojušies pret Kosongo un Mbembelē varu, Keita skaidroja. Man to pastās­tīja pigmeju sievietes. Viņu vīriem jāmedī krokodiliem pārtika. Viņas zina, kas notiek ciematā. Pigmejietes ir bantu verdzenes un paveic smagākos darbus; viņas iet būdās, dzird sarunas un vēro. Pa dienu sievietes var brīvi pārvietoties, viņas ieslēdz tikai vakarā. Neviens viņām nepievērš uzmanību, jo uzskata, ka pigmejiem nepiemīt cilvēku gudrība.

-Vai tu domā, ka tā nogalināja arī misionārus un tāpēc no viņiem nekas nav palicis pāri? Endžija vaicāja un noskurinājās.

-   Jā, tomēr es neesmu pilnīgi droša, tāpēc vēl neesmu neko teikusi brālim Fernando. Rīt noskaidrošu patiesību un, ja vien būs iespējams, uzmetīšu aci akai. Mums to vajadzētu nofotografēt, tas ir nozīmīgs fakts, ko grasos pieminēt arī rakstā žurnālā, Keita piebilda.

Nākamajā dienā Keita atkal ieradās pie komandanta Mbembelē, lai paziņotu, ka karaļa uzmanības apliecinā­jumi liek Endžijai Nindererai justies ļoti pagodinātai un viņa ir ar mieru apdomāt šo priekšlikumu, tomēr pilotei nepieciešams laiks, jo viņa ir apsolījusi savu roku vare­nam Botsvānas burvim, un, kā zināms, ir ļoti bīstami piekrāpt burvi, lai arī tas notiek tālumā.

-   Tādā gadījumā karalim Kosongo šī sieviete neinte­resē, komandants nolēma.

Keita saprata, ka ir kļūdījusies. Viņa nebija gaidījusi, ka Mbembelē šo stāstu uztvers tik nopietni.

-   Vai jums nevajadzētu apspriesties ar Viņa Maje­stāti?

-Nē.

-   Patiesībā Endžija Ninderera burvim nav solījusies, teiksim tā, viņi nav oficiāli saderinājušies, vai saprotat? Ļaudis man stāstīja, ka šai apvidū dzīvo Sombe, varenā­kais Āfrikas burvis, varbūt viņš varētu atbrīvot Endžiju no otra precinieka maģijas… Keita piedāvāja.

-   Varbūt.

-   Kad slavenais Sombe atkal iegriezīsies Ngubē?

-   Vecā sieviete, tu uzdod pārāk daudz jautājumu un traucē mopani, komandants atbildēja, pamājot ar roku, it kā atgaiņātu uzmācīgu mušu. Es runāšu ar Kosongo. Paskatīsimies, ko varam darīt.

-    Vēl kāda lieta, komandant Mbembelē, Keita sacīja jau pie paša sliekšņa.

-   Ko tu gribi?

-   Namiņš, kur mēs esam izmitināti, ir ļoti jauks, bet diezgan netīrs, tur ir papilnam žurku un sikspārņu mēslu…

-Un?

-   Endžija Ninderera ir ļoti smalka būtne, un slikta smaka viņu padara slimu. Vai jūs varētu atsūtīt kādu verdzeni iztīrīt telpas un pagatavot mums ēdienu? Ja vien tas jūs pārāk neapgrūtina.

-   Lai notiek, komandants atbildēja.