Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Mbembelē bija paradums neatbildēt uz jautājumiem un vēl jo mazāk uz lūgumiem, tāpēc neviens viņam neko arī neprasīja. Šīs vecās ārzemnieces nepiedienīgā izturēšanās komandantu vairāk mulsināja nekā sadus­moja viņš nespēja noticēt tādai nekaunībai. Mbembelē kādu brīdi klusēja, vērodams Keitu caur spoguļstikla saulesbrillēm, un lielas sviedru lāses tikmēr tecēja pār viņa noskūto galvu un kailajām rokām, uz kurām bija redzamas rituālās rētas. Viņš atradās savā "birojā" , uz kurieni bija licis atvest rakstnieci.

Mbembelē "birojs" bija būda ar sagrabējušu metāla rakstāmgaldu un dažiem krēsliem vienā stūrī. Šausmu pārņemtā Keita ieraudzīja moku rīkus un asinīm līdzī­gus tumšus plankumus uz sienām, kas bija krāsotas ar kaļķi. Bez šaubām, komandanta mērķis, aicinot viņu uz šejieni, bija Keitu iebiedēt, un viņš to arī sasniedza, tomēr rakstniece nebija gatava izrādīt savu vājumu. Viņu varēja aizsargāt tikai Amerikas pase un žurnā­lista apliecība, tomēr tas viss neko daudz nelīdzētu, ja Mbembelē sajustu rakstnieces bailes.

Keitai šķita, ka atšķirībā no Kosongo militārists ne­noticēja stāstam par vēlēšanos intervēt karali; viņš, bez šaubām, nojauta, ka īstais viņu klātbūtnes iemesls ir noskaidrot pazudušo misionāru likteni. Ekspedīcijas dalībnieki bija šā vīra rokās, tomēr, pirms ļauties ciet­sirdības uzliesmojumam, Mbembelē vajadzēja pārdomāt iespējamo risku, un viņš nevarēja slikti izturēties pret ārzemniekiem, ar pārlieku lielu optimismu prātoja Keita. Viena lieta bija nabaga iebiedētie ļaudis Ngubē, bet otra, gluži cita ārzemnieki, it īpaši jau baltie. Viņam nenāktu par labu nevajadzīga augstākstāvošo interese. Komandantam bija nepieciešams pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no ekspedīcijas dalībniekiem; ja viņi uz­zinās pārāk daudz, neatliks nekas cits kā ārzemniekus novākt. Militārists saprata, ka bez Nadjas un Aleksandra viņi nekur neies, un tas visu sarežģīja vēl vairāk. Keita sprieda, ka jābūt ļoti uzmanīgiem, jo komandantam labpatiktos, ja viesi ciestu kādā negadījumā. Rakstniecei neienāca ne prātā, ka kāds no ekspedīcijas dalībniekiem Ngubē varētu būt labi ieredzēts.

-   Kā sauc otru jūsu grupas sievieti? Mbembelē jau­tāja pēc ilgas pauzes.

-   Endžija. Endžija Ninderera. Viņa mūs atveda uz šejieni savā lidmašīnā, bet…

-   Viņa Majestāte karalis Kosongo vēlas, lai viņa pie­vienojas karaliskajam harēmam.

Keita Kolda juta, ka viņai ļimst ceļgali. Iepriekšējā va­karā tas varētu šķist joks, bet tagad šis piedāvājums bija kļuvis par nepatīkamu un, iespējams, bīstamu realitāti. Kā Endžija atbildēs uz karaļa uzmanības apliecināju­miem? Drīz vien atgriezīsies arī Nadja un Aleksandrs, kā mazdēls bija apsolījis atstātajā zīmītē. Arī iepriekšējo ceļojumu laikā jauniešu vainas dēļ viņa bija piedzīvojusi izmisuma brīžus, tomēr viņi allaž atgriezās sveiki un ve­seli. Vajadzēja viņiem uzticēties. Vispirms jāsapulcē visi grupas dalībnieki un tad jādomā, kā atgriezties civilizā­cijā. Rakstniecei pēkšņi ienāca prātā, ka karaļa interese par Endžiju varētu ļaut mazliet novilcināt laiku.

-   Vai jūs vēlaties, lai es pavēstu Endžijai par karaļa vēlmi? Keita vaicāja, kad bija spējīga parunāt.

-   Tā nav vēlme, tā ir pavēle. Runājiet ar viņu. Es viņu redzēšu rītdienas turnīra laikā. Tikmēr varat staigāt pa ciemu, bet es jums aizliedzu tuvoties karaļa apartamen­tiem, aplokiem un akai.

Komandants pamāja ar roku, un durvis sargājošais zaldāts nekavējoties saņēma Keitu aiz rokas un aizveda prom. Dienasgaisma uz mirkli apžilbināja veco rakstnieci.

Keita sastapās ar draugiem un pavēstīja Endžijai par karaļa mīlestību, ko viņa, kā jau tas bija gaidāms, uz­tvēra diezgan nelāgi.

-   Es nekad nekļūšu par vienu no Kosongo sieviešu ganāmpulka! viņa saniknota iesaucās.

-   Protams, ka ne, Endžij, bet tu varētu pret viņu pāris dienu laipni izturēties un…

-   Pat ne vienu minūti! Ja karaļa vietā būtu koman­dants, tad gan… Endžija nopūtās.

-   Mbembelē ir īsts nezvērs! Keita viņu pārtrauca.

-   Tas ir joks, Keita. Netaisos būt laipna nedz pret Kosongo, nedz Mbembelē, nedz kādu citu. Es vēlos pēc iespējas ātrāk izkļūt no šīs elles, atgūt lidmašīnu un doties uz tādu vietu, kur šie noziedznieki nevar man tikt klāt.

-   Ja jūs mazdrusciņ izklaidētu karali, kā to ierosina Koldas kundze, mēs varētu iegūt nedaudz laika… brā­lis Fernando iebilda.

-   Kā gan es to varētu? Paskatieties uz mani! Manas drēbes ir netīras un slapjas, lūpu krāsa pazudusi un frizūra izjukusi. Es izskatos pēc mežoņa! Endžija at­bildēja, rādot uz izspūrušajiem matiem.

-   Ciema ļaudis baidās, misionārs viņu pārtrauca un mainīja sarunas tematu. Neviens nevēlas atbildēt uz maniem jautājumiem, tomēr man izdevās sasiet kopā galus. Es zinu, ka biedri ir šeit bijuši un pazuduši pirms vairākiem mēnešiem. Nevar būt, ka viņi ir kaut kur aiz­gājuši. Visticamāk, viņi miruši mocekļu nāvē.

-Jūs vēlaties teikt, ka viņi ir nogalināti? Keita vaicāja.

-   Jā. Domāju, ka viņi savas dzīvības ir ziedojuši Kris­tum. Ceru, ka viņi vismaz nav pārlieku cietuši…