Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

-   Man tiešām žēl, brāli Fernando, Endžija sacīja, pēkšņi kļūstot nopietna un aizkustināta. Atvainojiet manu frivolitāti un nejauko garastāvokli. Varat ar mani rēķināties, darīšu visu, lai jums palīdzētu. Dejošu sep­tiņu plīvuru deju, lai izklaidētu Kosongo, ja vien jūs to vēlaties.

-   Tik daudz es no jums neprasu, Nindereras jaunkundz, misionārs skumji atbildēja.

-   Sauciet mani par Endžiju, viņa sacīja.

Diena pagāja, gaidot Nadjas un Aleksandra pārnāk­šanu, klaiņojot pa ciematiņu informācijas meklējumos un kaļot bēgšanas plānus. Abus sargus, kas iepriek­šējā naktī bija izturējušies nolaidīgi, zaldāti arestēja, un viņus neviens nenomainīja tas nozīmēja, ka ekspedī­cijas dalībniekus vairs neuzmanīja. Draugi noskaidroja, ka no karaspēka dezertējušie Leoparda brālības vīri, kas Ngubē bija ieradušies kopā ar komandantu, ir vienīgie, kas var piekļūt kazarmās noglabātajiem šaujamiero­čiem. Bantu sargi pusaudžu gados bija rekrutēti ar varu. Viņi bija slikti bruņoti, lielākoties tikai ar mačetēm un dunčiem, turklāt paklausīja vairāk aiz bailēm nekā lojalitātes. Pakļaujoties nedaudzo Mbembelē kareivju pavēlēm, sargiem vajadzēja apspiest pārējos bantu ļau­dis savus ģimenes locekļus un draugus. No stingrās kārtības nebija iespējams izvairīties dumpiniekus un dezertierus nogalināja bez tiesas.

Ngubē sievietes, kas agrāk bija neatkarīgas un pieda­lījās lēmumu pieņemšanā, bija zaudējušas savas tiesības; tagad viņas strādāja Kosongo plantācijās un apmierināja vīriešu iegribas. Skaistākās jaunietes nosūtīja uz karaļa harēmu. Komandanta spiegu tīkls aptvēra pat bērnus, kas iemācījās uzmanīt savus ģimenes locekļus. Pietika tikai ar apvainojumiem nodevībā, lai zaudētu dzīvību, pierādījumi nebija nepieciešami. Sākumā kareivji no­galināja daudz cilvēku, bet apvidus iedzīvotāju skaits nebija liels, un, redzot, ka paliek bez pavalstniekiem, karalis un komandants kļuva rāmāki.

Viņus atbalstīja arī Sombe burvis, kuru Kosongo un Mbembelē sauca palīgā nepieciešamības gadījumā. Ļaudis bija pieraduši pie burvjiem un dziedniekiem, kuri bija kā saikne ar garu pasauli, dziedēja slimības, veica zie­dojumus un izgatavoja amuletus. Viņi uzskatīja, ka kāda cilvēka nāve lielākoties bija maģisku darbību sekas. Kad kāds nomira, burvja uzdevums bija noskaidrot, kurš ir izraisījis nāvi, noņemt lāstu un sodīt vainīgo vai arī pie­spiest viņu samaksāt mirušā ģimenei sāpju naudu. Tas burvjiem kopienā piešķīra varu. Ngubē, gluži tāpat kā citviet Āfrikā, vienmēr bija kāds vairāk vai mazāk cienī­jams burvis, bet neviens no tiem nelīdzinājās Sombem.

Neviens nezināja, kur dzīvo briesmīgais burvis. Viņš kā dēmons materializējās ciemā: paveicis darāmo, bez pēdām izgaisa, un neviens viņu neredzēja vairākas ne­dēļas vai mēnešus. Sombe bija tik šausmīgs, ka pat Kosongo un Mbembelē izvairījās no viņa klātbūtnes un dienās, kad burvis parādījās, sēdēja ieslēgušies mājās. Burvja izskats iedvesa šausmas. Viņš bija milzīgs tik­pat garš, cik komandants Mbembelē, un, iegājis transā, ieguva pārcilvēcīgu spēku, varēja cilāt baļķus, kurus ne­spēja izkustināt pat seši vīri. Burvim bija leoparda galva un kaklarota, kas, kā stāstīja, esot pagatavota no pirk­stiem, kurus Sombe nogriezis upuriem ar skatienu vien, gluži tāpat kā nepieskaroties nocirta gaiļiem galvas.

-   Es vēlētos iepazīties ar slaveno Sombi, Keita prā­toja, kad draugi bija sapulcējušies, lai apspriestos.

-   Man gribētos nofotografēt viņa iluzionista trikus, Džoels Gonsaless piebilda.

-   Iespējams, ka tie nemaz nav triki. Vudū maģija var būt ļoti spēcīga, Endžija sacīja un nodrebinājās.

Būdā pavadītajā otrā naktī, kas visiem šķita mūžīga, ekspedīcijas dalībnieki atstāja lāpas iedegtas par spīti degušas gumijas smakai un melnajiem kvēpiem, jo tā vismaz bija iespējams redzēt prusakus un žurkas. Keita vairākas stundas pavadīja nomodā, uzmanīgi klausoties un gaidot Nadjas un Aleksandra atgriešanos. Tā kā dur­vis neviens nesargāja, viņa varēja iziet ārā, kad būdas smacīgais gaiss kļuva neizturams. Endžija viņai pievie­nojās, un abas sievietes plecu pie pleca apsēdās zemē.

-   Es vai mirstu, kā gribas uzpīpēt, Endžija murmi­nāja.

-   Šī ir tava iespēja atmest kaitīgo ieradumu, gluži tāpat, kā to izdarīju es. Smēķēšana izraisa plaušu vēzi, Keita mēģināja pārliecināt draudzeni. Vēlies kādu mal­ciņu šņabja?

-   Keita, vai tad alkohols ari nav kaitīgs ieradums? Endžija smējās.

-   Vai tev šķiet, ka esmu alkoholike? Neuzdrīksties tā

> ' ?

teikt! Reizi pa reizei es iedzeru kādu malku pret kaulu sāpēm, neko vairāk.

-   Mums jātiek no šejienes prom, Keita.

-   Mēs nevaram iet bez mana mazdēla un Nadjas, rakstniece iebilda.

-   Cik ilgi tu esi gatava viņus gaidīt? Laivas pēc mums atgriezīsies parīt.

-   Tikmēr bērni jau būs pārnākuši.

-   Un ja nu ne?

-   Tādā gadījumā jūs dosieties prom, bet es palik­šu, Keita atbildēja.

-   Keita, vienu es tevi šeit nepametīšu.

-   Tu kopā ar pārējiem dosies pēc palīdzības. Tev jāsa­zinās ar žurnālu International Geographic un Amerikas vēstniecību. Neviens nezina, kur mēs esam.