Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Jauniešiem apkārt bija simtiem dzīvnieku, par dažu eksistenci viņi līdz šim nebija pat nojautuši: nelielām žirafēm līdzīgi okapi ar garu kaklu, bizamžurkas, muskusbrieži, mangusti, lidvāveres, zeltīti kaķi un antilopes, kas bija svītrainas kā zebras, ar zvīņām klāti skudrlāči un kokos sakāpuši pērtiķi, kas šīs nakts maģiskajā gais­mā pļāpāja kā bērni. Jauniešiem garām pilnīgā harmo­nijā pagāja leopardi, krokodili, degunradži un citi zvēri. Brīnišķīgi putni ar dziesmām piepildīja gaisu, un to krāšņās spalvas vēl vairāk izgaismoja nakti. Vēja pūsmā dejoja miljardiem kukaiņu: daudzkrāsaini tauriņi, spī­dīgas vaboles, trokšņaini circeņi un maigi jāņtārpiņi. Zeme ņudzēja no reptiļiem: čūskas, bruņurupuči un lielas ķirzakas dinozauru pēcteces vēroja jauniešus ar acīm, kurām bija trīs plakstiņi.

Miljardiem un miljardiem augu un dzīvnieku dvēseļu ieskauti, viņi devās uz garīgā meža vidu. Aleksandra un Nadjas prāts atkal izpletās, un viņi pamanīja saiknes starp būtnēm, enerģijas plūsmas, kas aptvēra visu uni­versu kā brīnumains tīkls smalks kā zīds un izturīgs kā tērauds. Viņi saprata, ka nekas nav izolēts; ikviena lieta, kas notiek, no domas līdz negaisam, iespaido arī visu pārējo. Jaunieši sajuta pulsējošo un dzīvo zemi lielu organismu, kura klēpī radās visa flora un fauna, kalni, upes, līdzenumu vējš, vulkānu lava un augstāko kalnu mūžīgie sniegi. Un Māte planēta ir daļa no citiem, lielākiem organismiem, saistīta ar bezgalīgi daudzām zvaigznēm milzīgajā debesjumā.

Jaunieši vēroja neizbēgamos dzīves apļus nāvi, pār­veidošanos un atdzimšanu kā brīnišķīgu zīmējumu, kurā viss notiek vienlaikus, bez pagātnes, tagadnes un nākotnes, tagad, kopš mūžīgiem laikiem un uz mūžiem.

Beidzot, fantastiskā ceļojuma pēdējā posmā, draugi saprata, ka neskaitāmās dvēseles visas, cik vien pastāv universā, ir daļa no viena vienīga gara, gluži kā ūdens lāses okeānā. Viena garīga esence veido visu pastāvošo. Nav atšķirības starp būtnēm, nepastāv robeža starp dzīvību un nāvi.

Nadjai un Aleksandram nebija bail nevienā šā neti­camā ceļojuma brīdī. Sākumā abiem šķita, ka viņi lido kā sapnī, jaunieši juta pilnīgu mieru, tomēr garīgais ceļojums it īpaši ietekmēja viņu jutekļus un iztēli, mieru nomainīja eiforija, neizsakāma laime, milzīgas enerģijas un spēka sajūta.

Mēness turpināja savu ceļu pa debesjumu un pazuda mežā. Vēl kādu brīdi apkārt bija manāma garu radītā gaisma, bet bišu sanēšana un drēgnums aizvien mazinā­jās. Abi draugi atmodās no transa starp kapu kopiņām, un Boroba bija apķēries Nadjai ap vidukli. Kādu brīdi viņi nesarunājās un nekustējās, lai neaizbiedētu brīža bur­vību. Beidzot viņi neticīgi saskatījās, it kā šauboties par piedzīvotā patiesumu, bet tad parādījās karaliene Nana Asante, kas apliecināja, ka tas nav bijis tikai šķitums.

Karalieni izgaismoja spēcīgs iekšējs starojums. Jau­nieši viņu redzēja tādu, kāda karaliene tiešām izskatī­jās, un nevis tādu, kāda viņa bija parādījusies sākumā, kā noskrandušu un izkāmējušu večiņu. Patiesībā Nana Asante izskatījās lieliski kā amazone, kā sena mežu dieviete. Vientulībā pavadīto gadu laikā, meditējot kopā ar mirušajiem, karaliene bija kļuvusi vieda, attīrījusi savu sirdi no naida un alkatības, vairs neko nevēlējās, nekas viņu nesatrauca un nebiedēja. Viņa bija drosmīga, jo krampjaini nepieķērās dzīvei, karaliene bija spēcīga, jo viņu vadīja līdzjūtība; viņa bija taisnīga, jo nojauta patiesību, un neuzvarama, jo viņu atbalstīja vesels pulks garu.

-   Ngubē ir daudz ciešanu. Kad valdījāt jūs, bija miers, bantu cilts un pigmeji vēl atceras tos laikus. Nāciet mums līdzi, Nana Asante, palīdziet mums! Nadja ai­cināja.

-   Iesim, karaliene nevilcinoties atbildēja, it kā vai­rākus gadus būtu gatavojusies šim brīdim.

12 Baismā karaļvalsts

Pāris dienu laikā, ko Nadja un Aleksandrs pavadīja mežā, Ngubē bija notikuši vairāki dramatiski atgadīju­mi. Keita, Endžija, brālis Fernando un Džoels Gonsaless vairs nesatika Kosongo, un viņiem nācās saprasties ar Mbembelē, kas dienas gaismā bija daudz biedējošāks nekā karalis. Uzzinot par divu gūstekņu pazušanu, ko­mandants vairāk pievērsās sargu sodīšanai, kas bija ļāvuši viņiem aizbēgt, nekā pazudušo jauniešu meklē­šanai. Viņš neveltīja ne mazākās pūles, lai tos atrastu, un, kad Keita Kolda lūdza viņa palīdzību meklēšanā, komandants atteicās.

-   Viņi jau ir miruši. Es viņu dēļ nezaudēšu laiku. Izņemot pigmejus, kuri nemaz nav cilvēki, neviens cits nespēj pārdzīvot nakti mežā, Mbembelē sacīja.

-    Tad norīkojiet pāris pigmeju, lai viņi nāk man pa­līgā jauniešus uzmeklēt, Keita uzstāja.