Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Pēc Mbembelē rokas mājiena bungotāji sāka spēcīgāk sist bungas, pavēstot, ka izrāde tūdaļ sāksies. No otra pagalma stūra atveda abus sargus, kuriem bija jāuzmana ārzemnieku būda un kuru deguna priekšā aizbēga Nadja un Aleksandrs. Viņus pagrūda uz zemē uzvilktā četrstū­ra pusi, kur viņi palika, ceļos nometušies, ar noliektām galvām un trīcot. Viņi bija ļoti jauni. Keita lēsa, ka sargi varēja būt mazdēla vecumā, septiņpadsmit astoņpadsmit gadus veci. Kāda sieviete, iespējams, viena sarga māte, iekliedzās un metās uz ringa pusi, bet citas sievietes viņu tūdaļ pat apturēja, apkampa un mēģināja nomierināt.

Mbembelē piecēlās kājas iepletis, rokas sānos ie­spiedis, masīvo zodu izvirzījis uz priekšu un sviedru lāses tecēja pa viņa skūto galvu un kailo atlēta torsu. Sī kustība un saulesbrilles, kas slēpa viņa skatienu, vērta komandantu līdzīgu spriedzes filmu varoņiem. Viņš izkliedza pāris teikumu savā valodā, kuru ciemiņi nesaprata, un tūdaļ pat atkal apsēdās. Kāds zaldāts pasniedza pa nazim abiem krīta kvadrātā iedzītajiem vīriem.

Keita un viņas draugi tūdaļ pat saprata spēles notei­kumus. Abiem sargiem bija jācīnās par savu dzīvību, un viņu biedriem, ģimenes locekļiem un draugiem bija jānoskatās šajā cietsirdīgajā spēlē. Ezenji, svētā deja, ko pigmeji kādreiz izpildīja pirms došanās medībās, lai pielabinātos lielajam meža garam, Ngubē bija pilnīgi deģenerējusies un pārvērtusies nāvējošā cīņā.

Cīņa starp sodītajiem sargiem bija īsa. īsu mirkli šķita, ka viņi ar nažiem rokā dejo apļiem vien, gaidot, kad pretinieks kļūdīsies, lai varētu uzbrukt. Mbembelē un viņa zaldāti cīnītājus uzmundrināja ar kliedzieniem un svilpieniem, bet pārējie skatītāji neizdvesa ne ska­ņas. Bantu sargi bija vai pamiruši no bailēm, jo domāja, ka ikviens no viņiem var būt nākamais notiesātais. Bezspēcīgie un niknie Ngubē ļaudis atvadījās no jaunie­šiem; tikai bailes no Mbembelē un palmu vīna izraisītais reibums neļāva viņiem sacelties. Ciema iedzīvotāju ģi­menes bija saistītas ar daudzkārtējām asinssaitēm, un baisā turnīra skatītāji bija jauniešu radinieki.

Kad cīnītāji beidzot nolēma uzbrukt, lāpu gaismā uz mirkli pazibēja nažu asmeņi un iecirtās miesā. Naktī vienlaikus atskanēja divi kliedzieni, un abi jaunieši no­krita viens no viņiem aizripoja pa zemi, un otrs, vēl joprojām ar ieroci rokās, sakņupa četrrāpus. Šķita, ka mēness debesīs apstājas, un Ngubē ļaudis aizturēja elpu. Pāris garas minūtes jaunietis, kas vāļājās pa zemi, vairā­kas reizes nodrebēja un tad sastinga. Viņa biedrs izlaida no rokām nazi, sita pieri pret zemi, ieķērās sev matos un sāka nevaldāmi raudāt.

Mbembelē piecēlās kājās, ar iestudētu gausumu pie­gāja pie jauniešiem un ar zābaka purngalu pagrieza pirmo ķermeni; tūdaļ pat komandants izņēma no maksts pistoli un nomērķēja uz otrā jaunekļa galvu. Tajā pašā brīdī Endžija Ninderera metās uz laukuma vidu un tik ātri un spēcīgi apķērās Mbembelē ap kaklu, ka pārstei­dza viņu. Lode iestrēga zemē tikai pāris centimetru no gūstekņa galvas. Ciems aiz šausmām noelsās: bija stingri aizliegts pieskarties komandantam. Iepriekš nekad ne­viens šādā veidā nebija mēģinājis viņam pretoties. Endži­jas rīcība militāristā radīja tik lielu neticību, ka viņš kādu brīdi nevarēja atjēgties, un tas pilotei deva iespēju nostāties priekšā pistolei un aizsegt upuri.

-   Pasakiet karalim Kosongo, ka es piekrītu kļūt par viņa sievu un vēlos šo jaunekļu dzīvību kā kāzu dāva­nu, sieviete noteiktā balsī sacīja.

Mbembelē un Endžija ieskatījās viens otram acīs, nomērot pretimstāvošo ar mežonīgu skatienu gluži kā divi bokseri pirms cīņas. Komandants bija pusgalvas tiesu garāks nekā pilote, turklāt viņam bija pistole, bet Endžijas pašpaļāvība bija nesagraujama. Viņa domāja, ka ir skaista un neatvairāma, turklāt pilote rīkojās iz­lēmīgi, tāpēc varēja darīt, ko vēlējās. Viņa uzlika abas rokas uz ienīstā militārista kailajām krūtīm pieska­roties viņam otro reizi un maigi pagrūda viņu, liekot atkāpties. Tūdaļ pat viņa veltīja komandantam vienu no saviem žilbinošajiem smaidiem, kas spēja atbruņot jebkuru vīrieti.

-   Nu, komandant, tagad gan es neatteikšos no malka viskija, viņa priecīgi pavēstīja, it kā tikko būtu pieda­lījusies cirka izrādē, nevis noskatījusies slepkavībā.

Tikmēr brālis Fernando, Keita un Džoels Gonsaless piegāja pie ringa un palīdzēja abiem jauniešiem piecel­ties. Viens no viņiem asiņoja un trīcēja, otrs bija bezsa­maņā. Draugi satvēra jauniešus aiz padusēm un gandrīz vilkšus aizvilka uz savu būdu, bet Ngubē ļaudis un Leoparda brālības vīri tikmēr galīgi apjukuši noskatījās.

13 Dāvids un Goliāts

Karaliene Nana Asante pavadīja Nadju un Aleksandru pa šauru meža taciņu, kas no senču ciema veda uz altāri, kur gaidīja Bejē Dokū. Saule vēl nebija uzlēkusi, mēness jau bija norietējis, un šis bija vistumšākais nakts laiks, bet Aleksandram bija lukturītis, un Nana Asante taciņu pazina ļoti labi, jo bija mērojusi šo ceļu daudzas reizes, lai savāktu pigmeju atstātos ziedojumus.