Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

kā domāja iecerēto paveikt, šī doma gluži vienkārši bija pirmā, kas neviļus ienāca prātā. Izteikta doma ieguva apveidu, un puisis saprata, ka citas izejas nav. Tieši tāpat, kā vajadzēja atņemt Kosongo dievišķos atribūtus, lai cilvēki pārstātu no karaļa baidīties, Mbembelē va­jadzēja sakaut ar viņa paša līdzekļiem brutālu spēku.

-   Tu nevari viņu uzvarēt, Jaguār, jūs neesat līdzīgi, tu esi miermīlīgs cilvēks. Turklāt viņam ir ieroči, bet tu nekad neesi šāvis mērķī, Nadja iesaucās.

-   Tā būs cīņa bez šaujamieročiem, tikai ar šķēpiem.

-   Tu esi jucis!

Aleksandrs paskaidroja medniekiem, ka viņam pieder ļoti spēcīgs amulets, parādīja kaklā pakārto fosiliju un pastāstīja, ka tas nācis no pūķa, kas dzīvojis augsta­jos Himalaju kalnos vēl pirms cilvēka parādīšanās uz zemes. Šis amulets, viņš sacīja, aizsargā tā īpašnieku no asiem priekšmetiem, un, lai to pierādītu, lika pigmejiem no desmit soļu attāluma uzbrukt viņam ar šķēpiem.

Gluži kā amerikāņu futbola spēlētāji, pigmeji sastājās aplī, sarunājās un smējās. Ik pa brīdim viņi pameta ska­tienu uz nabaga ārzemnieku, kas lūdz darīt kaut ko tik dīvainu. Aleksandrs zaudēja pacietību, iejaucās sarunā un uzstāja, lai tie pārliecinās par viņa vārdu patiesumu.

Šauboties un smejoties mednieki nostājās starp ko­kiem. Aleksandrs nomērīja desmit soļus, kas šai biežņā nemaz nebija tik viegli, nostājās, salicis rokas sānos, un uzsauca pigmejiem, ka ir gatavs. Viens pēc otra pigmeji meta šķēpus. Puisis nepakustināja ne muskulīti, kamēr ieroču smailes aizlidoja milimetra attālumā no viņa mie­sas. Pārsteigtie mednieki salasīja šķēpus un atkal mēģi­nāja mest, tikai šoreiz bez smiešanās un daudz enerģis­kāk, tomēr Aleksandru neskāra neviens no tiem.

-    Tagad uzbrūciet ar mačetēm, Aleksandrs pigme­jiem pavēlēja.

Divi no medniekiem, vienīgie, kam bija mačetes, pilnā kaklā kliegdami, metās puisim virsū, bet viņš bez jebkā­dām grūtībām veikli izlocījās, un ieroču asmeņi iecirtās zemē.

-   Tu esi ļoti spēcīgs burvis, pigmeji pārsteigti secināja.

-   Tā nav, bet mans amulets ir gandrīz tikpat spēcīgs kā Ipemba Afua, Aleksandrs atbildēja.

-   Vai tu gribi teikt, ka ar šo amuletu ikviens varētu paveikt to pašu? viens no medniekiem taujāja.

-   Tieši tā.

Pigmeji atkal sastājās aplī un ilgu laiku kaislīgi ap­spriedās, līdz pieņēma lēmumu.

-   Tādā gadījumā ar Mbembelē cīnīsimies mēs, viņi nolēma.

-   Kāpēc? To varu darīt es, Aleksandrs atbildēja.

-   Tāpēc, ka tu neesi tik spēcīgs kā mēs. Tu esi garš, bet nemāki medīt un skrienot nogursti. Jebkura no mūsu sievām ir daudz veiklāka nekā tu, viens no med­niekiem atbildēja.

-   Nu gan… Paldies!

-   Viņiem ir taisnība, Nadja piekrita, apvaldot smaidu.

-   Tuma cīnīsies ar Mbembelē, pigmeji nosprieda.

Visi norādīja uz labāko mednieku Bejē Dokū, kurš

pieticīgi noraidīja visus goda apliecinājumus, kā tas pie­nācās labi audzinātam pigmejam, kaut gan nebija grūti nojaust, cik ļoti pagodināts viņš jūtas. Pēc vairākkārtī­giem lūgumiem viņš piekrita pakārt kaklā pūķa ekskre­mentu un stāties pretī savu biedru ieročiem. Atkārtojās iepriekš pieredzētais, un pigmeji pārliecinājās, ka amu­lets tiešām ir nepārspējams vairogs. Aleksandrs iedomā­jās Bejē Dokū cīnāmies ar Mbembelē, kurš, cik viņš bija dzirdējis, ir lielisks cīnītājs.

-   Vai jūs zināt stāstu par Dāvidu un Goliātu? puisis vaicāja.

-   Nē, pigmeji atbildēja.

Sensenos laikos, tāltālā zemē divas ciltis karoja viena pret otru. Vienā ciltī bija varens cīnītājs vārdā Goliāts, kas bija garš kā koks un svēra tik, cik desmit puiši kopā. Visi no viņa baidījās. Tomēr Dāvids, puisis no otras cilts, uzdrošinājās stāties viņam pretī. Viņa ierocis bija linga un akmens. Abas ciltis sanāca kopā, lai noskatītos cīņā. Dāvids meta akmeni, kas trāpīja Goliātam starp acīm, un viņš kā maiss novēlās zemē. Pēc tam Dāvids paņēma Goliāta zobenu un nogalināja vinu.

Klausītāji smējās, līki palikdami, stāsts viņiem šķita neizsakāmi smieklīgs, tomēr pigmeji nesaskatīja ne­kādas sakritības, līdz Aleksandrs viņiem pateica, ka Mbembelē ir Goliāts un Bejē Dokū Dāvids. Žēl tikai, ka viņam nebija lingas, mednieki sprieda. Viņiem nebija ne jausmas, kas tas ir, tomēr pigmeji iedomājās, ka tam jābūt brīnumainam ierocim. Beidzot visi devās ceļā, lai aizvestu jaunos draugus līdz Ngubē apkaimei. Mednieki atvadījās, spēcīgi uzsitot Nadjai un Aleksandram uz pleca, un pazuda mežā.

Aleksandrs un Nadja iegāja ciematā līdz ar pirmajiem saules stariem. Tikai pāris suņu sajuta viņu klātbūtni; visi iedzīvotāji gulēja, un neviens neapsargāja veco mi­siju. Viņi uzmanīgi iegāja būdā, lai nesabiedētu pārē­jos ekspedīcijas dalībniekus, un sastapās ar Keitu, kas bija gulējusi maz un ļoti slikti. Ieraugot savu mazdēlu, rakstniece sajuta dziļu atvieglojumu un spēcīgu vēlmi kārtīgi iekrāmēt viņam pa ausi. Viņai pietika spēka tikai sagrābt Aleksandru aiz auss un spēcīgi sakratīt, vienlaikus apberot viņu ar apvainojumiem.

-   Kur jūs blandījāties, puņķutapas? viņa iekliedzās.

-   Es arī tevi mīlu, vecmāmiņ, Aleksandrs smējās un cieši apkampa Keitu.