Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Kosongo harēmam. Keitai jau šķita, ka tā notiks, tāpēc viņa bija sagatavojusi stāstu. Rakstniece vaicāja, kur gan ir karalis, kas tik ilgi nebija redzēts, varbūt viņš ir sasirdzis? Vai gadījumā burvis, kas vēlējās precēties ar Endžiju, nebija viņam uzsūtījis kādu lāstu? Visiem bija zi­nāms, ka burvja saderinātā vai sieva ir neaizskarama; un šai gadījumā viss liecina par īpašu atriebību, Keita sacīja. Pirms kāda laika kāds ietekmīgs politiķis, kas pievērsa īpašu uzmanību Endžijai, zaudēja posteni valdībā, vese­lību un mantību. Izmisušais vīrs samaksāja algotņiem, lai tie burvi nogalina, bet tas nebija iespējams, jo mačetes viņu rokās kļuva mīkstas kā sviests, Keita piebilda.

To, vai Mbembelē šis stāsts ietekmējis, nebija iespē­jams manīt, jo viņa sejas izteiksme aiz spoguļstikla bril­lēm bija neizdibināma.

-   Pēcpusdienā Viņa Majestāte karalis Kosongo sarī­kos svētkus par godu sievietei un pigmeju atnestajam ziloņkaulam, militārists paziņoja.

-   Atvainojiet, komandant… vai ziloņkaula tirdznie­cība nav aizliegta? Keita jautāja.

-    Ziloņkauls un viss, kas šeit atrodas, pieder karalim. Vai skaidrs, vecā sieva?

-   Skaidrs, komandant.

Tikmēr Nadja, Aleksandrs un pārējie gatavojās pēc­pusdienai. Endžija šajos darbos nevarēja piedalīties tik rosīgi, kā vēlējās, jo viņai pakaļ ieradās četras jaunas karaļa sievas, kuras aizveda piloti līdz upei, lai tur, vecā sarga uzmanītas, ilgi peldētos. Kad vecis grasījās karaļa nākamajai sievai pāris reižu iecirst ar bambusa rīksti,

Endžija viņam tik spēcīgi iesita pa žokli, ka sargs nostie­pās garšļaukus dubļos. Pēc tam Endžija salauza pīcku pret veča resnajām kājām un iemeta viņam atlūzas sejā, līdz ar brīdinājumu aizsūtīt sargu pie senčiem, ja viņš vēlreiz iedomāsies pacelt roku. Četras meitenes sāka tik aizrautīgi smieties, ka viņām nācās apsēsties, jo nostāvēt nebija iespējams. Viņas ar apbrīnu aptaustīja Endžijas muskuļus un apjauta ja šī spēcīgā sieviete pievienosies harēmam, viņu dzīve mainīsies uz labo pusi. Iespējams, Kosongo beidzot ir atradis sev piemērotu pretinieci.

Pa to laiku Nadja stāstīja Jenai, Bejē Dokū sievai, kas jādara ar sveķiem, lai padarītu šaujamos nelietojamus. Kad sieviete bija aptvērusi, kā tas darāms, neuzdodot jautājumus un nebilstot ne vārda, viņa teciņiem devās uz zaldātu kazarmām. Jena bija tik sīka un nemanāma, tik klusa un nenozīmīga, ka neviens nepamanīja viņas brūnajās acīs iedegamies atriebību.

Brālis Fernando no Nzē uzzināja par pazudušo misio­nāru likteni. Kaut arī garīdznieks to jau bija nopratis, taču, pārliecinoties par savas atskārsmes patiesumu, viņu pārņēma spēcīgs šoks. Misionāri bija ieradušies Ngubē nolūkā izplatīt savu ticību, tādēļ nekas viņus nespēja atbaidīt: ne draudi, ne velnišķīgais klimats, ne vientulība, kādā bija jādzīvo. Kosongo viņus norobežoja no pārējiem, un tikai pamazām vien misionāriem izde­vās iekarot dažu cilvēku uzticību, tā izraisot karaļa un Mbembelē dusmas. Kad misionāri atklāti sāka uzstāties pret iedzīvotāju apspiešanu un pigmeju verdzību, ko­mandants misionārus līdz ar visu viņu mantību iekrāva kanoe laivā un palaida lejup pa upi, tomēr pēc nedēļas brāļi atkal bija klāt, turklāt daudz kareivīgāki nekā iepriekš. Pēc pāris dienām viņi pazuda. Saskaņā ar ofi­ciālo versiju viņi Ngubē nekad nebija ieradušies. Zaldāti sadedzināja visu viņu mantību un aizliedza misionārus pat pieminēt. Tomēr nevienam nebija noslēpums, ka mi­sionāri ir nogalināti un viņu mirstīgās atliekas iemestas akā pie krokodiliem. No viņiem nekas nebija palicis pāri.

-   Viņi ir mocekļi, īsti svētie, un nekad netiks aizmir­sti, brālis Fernando apsolīja, slaukot asaras no iekri­tušajiem vaigiem.

Ap trijiem pēcpusdienā atgriezās Endžija Ninderera. Viņu gandrīz vai nevarēja pazīt. Viņas frizūra, kas bija izveidota kā zelta un stikla pērlītēm greznotu bizīšu tornis, skāra griestus, ar eļļu ieziestā āda mirdzēja; pilote bija ietinusies lielā, košā tunikā, viņas rokas no plaukstas locītavai līdz pat elkonim greznoja zelta ro­kassprādzes, un kājās bija apautas čūskādas sandales. Endžijas krāšņums piepildīja visu būdu.

-   Viņa izskatās pēc Brīvības statujas! Nadja pār­steigta iesaucās.

-   Jēzus! Ko gan viņi ar jums izdarījuši! misionārs ar šausmām novaidējās.

-   To visu var dabūt nost, brāli, Endžija atbildēja un, zelta rotas džinkstinot, piebilda: Par šo te es domāju nopirkt lidmašīnu floti.

-   Ja vien jums izdosies aizbēgt no Kosongo.

-   Mēs visi aizbēgsim, brāli, pilote pasmaidīja, visno­taļ pārliecināta par sevi.

-   Visi ne. Es palikšu šeit, lai aizstātu noslepkavotos brāļus, misionārs atteica.

14 Pēdējā nakts