Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Svētki sākās ap pieciem pēcpusdienā, kad karstums bija mazliet mitējies. Ngubē ciematā valdīja liels sa­sprindzinājums. Nzē māte bija palaidusi valodas, ka Nana Asante, likumīgā karaliene, kuru ļaudis bija tik ļoti apraudājuši, ir dzīva. Viņa stāstīja, ka ārzemnieki domā palīdzēt viņai atgūt troni un ka tā ir vienīgā iespēja atbrīvoties no Kosongo un Mbembelē. Cik gan ilgi bantu cilts vēl pacietīs, ka viņu bērnus pārvērš slepkavās? Viņus nepārtraukti izspiegoja, neļāva brīvi pārvietoties un paust savu viedokli, turklāt ļaudis kļuva aizvien nabadzīgāki. Visu, ko viņi sarūpēja, piesavinā­jās Kosongo; kamēr karalis uzkrāja zeltu, dimantus un ziloņkaulu, pārējiem ļaudīm nebija iespējas pat vakci­nēties. Sieviete neuzkrītoši aprunājās ar savām mei­tām, tās ar savām draudzenēm, un pusstundas laikā visi pieaugušie jau bija lietas kursā. Viņi neuzdrošinājās neko teikt sargiem, kaut arī tie bija ģimenes locekļi, jo nevarēja zināt, kā viņi reaģēs; Mbembelē bija viņiem kārtīgi "izskalojis smadzenes" un nepieļāva nekādu brīvdomību.

Pigmeju sievietes bija vēl vairāk satrauktas, jo šodien beidzās noteiktais laiks, kad viņas varēja izglābt savus bērnus. Vīri ar ziloņu ilkņiem vienmēr bija ieradušies laikā, tomēr tagad kaut kas bija mainījies. Nadja pastās­tīja Jenai lielisko ziņu par Ipembas Afuas atgūšanu, kā arī to, ka vīri neieradīsies ar ziloņkaulu, bet gan stāsies pretī Kosongo. Arī sievietēm vajadzēs cīnīties. Gadiem ilgi viņas bija pacietušas verdzību, pārliecinātas, ka pa­klausot palīdzēs ģimenēm izdzīvot; tomēr piekāpība neko daudz nebija līdzējusi, tikai dzīves apstākļi aizvien pasliktinājās. Jo vairāk viņas pacieta, jo sliktāk kļuva. Jena paskaidroja bēdu māsām, ka brīdī, kad mežā nebūs atlicis vairs neviens zilonis, viņas tik un tā zaudēs bēr­nus. Tad jau labāk bija sacelties un mirt, nekā turpināt dzīvi verdzībā.

Arī Kosongo harēmā nevaldīja kārtība, jo visiem bija zināms, ka jaunajai sievai ne no kā nav bail, viņa ir gandrīz tikpat spēcīga kā Mbembelē, smejas par karali un bija nogāzusi gar zemi veco sargu tikai ar vienu sitienu. Sievietes, kurām nebija laimējies redzēt šo no­tikumu, nespēja stāstītajam noticēt. Viņas baidījās no Kosongo, kas sievietes bija piespiedis apprecēties, un no vecā nelieša, kam bija uzdots harēmu apsargāt. Dažas no sievām domāja, ka jau pēc trim dienām iedomīgā Endžija Ninderera būs savaldīta un pārvērsta par vienu no paklausīgākajām karaļa sievām, kā tas bija noticis ar viņām visām; bet četras upmalā pabijušās jaunietes, kas bija redzējušas pilotes rīcību un muskuļus, bija pārlieci­nātas, ka šoreiz tā nenotiks.

Vienīgie, kuri nenojauta, ka ciemā kaut kas notiek, bija cilvēki, kuriem vajadzēja būt vislabāk informētiem, -

Mbembelē un viņa "karaspēks". Varas apziņa vīriem tik ļoti bija sakāpusi galvā, ka viņi jutās neuzveicami. Viņi bija izveidojuši paši savu elli, kurā jutās ļoti ērti, un, tā kā sacelšanās nekad nebija notikušas, viņi vairs neuzmanījās.

Pēc Mbembelē pavēles ciemata sievietes sāka gatavo­ties karaļa kāzām. Viņas izrotāja laukumu ar simtiem lāpu un palmu zaru vārtiem, izveidoja augļu piramīdas un klāja svinību galdus, izmantojot visu, kas bija pie rokas: vistas, žurkas, ķirzakas, antilopes, manioku un kukurūzu. Jau diezgan agri sargi sāka laist no rokas rokā pudeles ar palmu vīnu, bet pārējie iedzīvotāji, se­kojot Nzē mātes padomam, no dzēriena atturējās.

Viss bija sagatavots divkāršajiem svētkiem karaļa kāzām un ziloņkaula pasniegšanas ceremonijai. Tumsa vēl nebija iestājusies, bet lāpas jau bija iedegtas, un gaisā vēdīja ceptas gaļas smarža. Zem Vārdu koka no­stājās Mbembelē zaldāti un viņa patētiskais galms. Ngubē iedzīvotāji nostājās abpus laukumam, un bantu sargi, bruņojušies ar mačetēm un rungām, stāvēja savās vietās. Ārzemju ciemiņiem bija paredzēti koka soliņi. Džoels Gonsaless turēja savas kameras gatavībā, un arī pārējie nezaudēja modrību, lai īstajā brīdī sāktu dar­boties. Vienīgi Nadja nebija pievienojusies ekspedīcijas dalībniekiem.

Goda vietā zem Vārdu koka gaidīja Endžija Ninderera, kas jaunajā tunikā un ar zelta rotaslietām izskatījās sa­triecoši. Par spīti tam, ka šajā vakarā daudz kas varēja neizdoties, viņa nebūt neizskatījās satraukusies. Kad no rīta Keita dalījās savās bažās, Endžija atbildēja, ka vēl nav piedzimis vīrietis, kas viņu varētu iebiedēt, un piebilda, ka gan jau Kosongo varēs pārliecināties, kāda vina ir.

-   Drīz vien karalis man piedāvās visu, kas viņam pie­der, lai tik es pazūdu pēc iespējas tālāk, viņa smējās.

-   Nu, viņš tevi varētu arī iesviest akā pie krokodiliem, Keita nervozi nomurmināja.

Kad ciematā ar tīkliem un šķēpiem, bet bez ziloņa ilkņiem ieradās mednieki, iedzīvotāji saprata, ka tra­ģēdija ir sākusies un nekas to vairs nespēj apturēt. Laukumu pāršalca nopūta, kas izlauzās no visu krūtīm; savā ziņā ļaudis jutās atviegloti, jo jebkas bija labāk nekā paciest šīs dienas spriedzi. Gaidot priekšnieka pavēli, apjukušie bantu sargi apstāja pigmejus, bet ko­mandanta laukumā nebija.