Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Otrā stūrī Aleksandrs sagaidīja Bejē Dokū, kas devās pretī draugam smaidīdams un uzdejodams, it kā būtu nokļuvis svētkos. Tas vēl jo vairāk uzkurināja koman­danta niknumu, kas noskatījās pretiniekā no otra stūra, kur mēģināja atgūt elpu. Bejē Dokū neizskatījās izslā­pis, bet viņš piekrita, ka viņam uzlej ūdeni uz galvas.

-   Tavam amuletam piemīt liela maģija, tā ir vismaģis­kākā lieta uzreiz pēc Ipembas Afuas, viņš apmierināts sacīja.

-    Mbembelē ir kā koka zars, viņam ir grūti saliekties jostasvietā, tādēļ viņš nespēj sist virzienā uz leju, Aleksandrs viņam skaidroja. Tev sokas ļoti labi, Bejē Dokū, bet tev viņš vēl vairāk jānogurdina.

-    Es zinu. Kā gan tu vari nomedīt ziloni, ja vispirms to nenokausē?

Aleksandram šķita, ka pārtraukums ir pārāk īss, bet Bejē Dokū vai dega nepacietībā, un, tiklīdz brālis Fernando deva zīmi, pigmejs iznāca ringa centrā, lēkājot kā puišelis. Mbembelē to uzskatīja par izaicinājumu, kuru negrasījās atstāt neievērotu. Viņš aizmirsa par spēku taupīšanu un kā smagā mašīna pilnā ātrumā metās cīņas laukumā. Protams, pigmeja viņa priekšā vairs nebija, un inerce iznesa komandantu ārpus ringa.

Brālis Fernando stingri pavēlēja viņam atgriezties ar kaļķi iezīmētajā laukumā. Mbembelē pagriezās pret mi­sionāru, lai liktu viņam samaksāt par drosmi dot pavēles, bet viņu apturēja Ngubē iedzīvotāju smiekli un izsau­cieni. Mbembelē nevarēja noticēt tam, ko dzirdēja! Pat ļaunākajos sapņos viņam nebija ienākusi prātā iespēja, ka kāds varētu runāt pretī komandantam. Viņam nebija laika pārdomāt, kā sodīt nepaklausīgos, jo Bejē Dokū jau sauca Mbembelē atpakaļ ringā, no aizmugures sperot pa kāju. Tā bija pirmā abu cīnītāju saskaršanās. Tas pērtiķis bija viņam pieskāries! Viņam! Komandantam Morisam Mbembelē! Militārists zvērēja, ka sašķai­dīs pigmeju gabaliņos un pēc tam apēdīs, lai dotu mā­cību visiem šiem mežonīgajiem viņa cilts pārstāvjiem.

Acumirklī izgaisa jebkādas cerības, ka tiks ievēroti godīgas spēles noteikumi, un Mbembelē pavisam zau­dēja paškontroli. Ar vienu vēzienu viņš aizsvieda brāli Fernando vairākus metrus tālāk un metās virsū Bejē Dokū, kas negaidot nokrita zemē. Sarāvies gandrīz vai embrionālā pozā, atbalstoties vienīgi uz dibena, pigmejs sāka spert pa milža kājām. Komandants savukārt mē­ģināja sist no augšas, bet Bejē Dokū griezās kā vilciņš, sasvērās te uz vienu, te otru pusi, un viņam nekādi nebija iespējams trāpīt. Pigmejs izrēķināja brīdi, kad Mbembelē uz viņu mērķēja, un spēcīgi iespēra pa ko­mandanta atbalsta kāju. Komandanta milzīgais ķerme­nis krita atpakaļ un palika kā uz muguras novēlusies vabole, kas nespēj piecelties.

Tikmēr brālis Fernando jau bija atguvies no sitiena, notīrījis brilles un atkal uzmanīja cīnītājus. Viņš pār­kliedza līdzjutēju skaļos kliedzienus, lai paziņotu uz­varētāju. Aleksandrs ieskrēja ringā un, no prieka skaļi gavilējot, pacēla Bejē Dokū roku, un viņam pievienojās arī pārējie, izņemot Leoparda brālības vīrus, kas jopro­jām nespēja atgūties no pārsteiguma.

Ngubē ciemata iedzīvotāji vēl nekad nebija pieda­lījušies tik krāšņā izrādē. Patiesībā neviens vairs īsti neatcerējās cīņas iemeslu, visus pārāk bija uztraucis ne­ticamais fakts, ka pigmejs spēj uzvarēt milzi. Šis stāsts jau bija kļuvis par vēstures sastāvdaļu, un ļaudis nepa­gurdami to stāstīs no paaudzes paaudzē. Kā tas vienmēr notiek ar kritušiem kokiem, vienā mirklī visi bija gatavi Mbembelē sacirst malkā, kaut pirms pāris minūtēm uz­skatīja viņu gandrīz par pusdievu. Bija iemesls svinēša­nai. Skaļi sāka dārdēt bungas, un bantu ļaudis dziedāja un dejoja, nemaz neaptverot, ka ir zaudējuši vergus un pašu nākotne nebūt nav skaidra.

Pigmeji izslīdēja caur sargu un zaldātu kājām, piepil­dīja cīņas laukumu un pacēla Bejē Dokū rokās. Šai ko­lektīvās eiforijas mirklī komandants Mbembelē beidzot piecēlās kājās, atņēma kādam sargam mačeti un metās virsū ļaudīm ar Bejē Dokū, kas bija iekārtojies uz biedru pleciem un beidzot atradās tikpat augstu kā pretinieks.

Neviens skaidri neredzēja, kas īsti notika. Vieni teica, ka mačete izslīdējusi no komandanta sasvīdušajiem un saeļļotajiem pirkstiem, otri apgalvoja, ka asmenis maģiski apstājies gaisā tikai centimetru no Bejē Dokū kakla un pēc tam aizlidojis kā negaisa nests. Lai kā arī būtu, pūlis sastinga, un Mbembelē, māņticīgu baiļu mākts, atņēma kādam citam sargam dunci un meta to. Viņš nevarēja labi nomērķēt, jo Džoels Gonsaless bija pienācis tuvāk un viņa kameras zibspuldze komandantu apžilbināja.