Sargasi kosmosā

—    Ceturtā planēta, D klase — Federācijas noteiktā minimālā cena — četrpadsmit tūkstošu …

—    Sešpadsmit… — Van Raika balss noslāpēja pa­ziņojumu.

—   Divdesmit…

Tas nebija Kouforts, bet kāds tumšsejains, nepazīs­tams vīrs.

—   Divdesmit pieci… — Van Raiks neatlaidās.

—   Trīsdesmit… — sāncensis steidzīgi nobēra.

—    Trīsdesmit pieci! — Van Raika balss skanēja pašpārliecināti, it kā viņa rīcībā būtu Kouforta ka­pitāli.

—    Trīsdesmit seši… — tumšsejainais tirgonis kļuva piesardzīgs.

—    Trīsdesmit astoņi! — Van Raiks solīja pēdējo reizi.

Atbildes nebija. Deins, pavēries apkārt, redzēja

Koiifortu pasniedzam čeku un saņemam savas divas paketes. I

Pirmajā brīdī «Karalienes» ļaudis gandrīz neticēja savai laimei. Tad Kamils izgrūda prieka saucienu, un nosvērtais Vilkokss sita kapteinim uz pleca, kamēr Van Raiks devās saņemt pirkumu. Viņi steidzīgi iz­gāja uz ielas un sakāpa vagoniņā. Visiem prātā bija viena doma — ātrāk atgriezties kuģī un uzzināt, ko viņi nopirkuši.

3. SIVĒNS MAISĀ

Atkal komanda bija sanākusi kopkabīnē — vienī­gajā telpā, kas bija pietiekami liela, lai tajā varētu sapulcēties visa apkalpe. Tans Ja uzstādīja uz galda projekcijas aparātu, kamēr kapteinis Dželiko atvēra paketi un izņēma no tās sīciņu kaseti ar filmu. Deins vēlāk sprieda — diez vai kāds no viņiem bija tā īsti dziļi elpojis, kamēr aparāts tika nostiprināts un nostādīts fokusā uz sienu, kas aizvietoja ekrānu.

—   Limbo… vienīgā apdzīvojamā no trim planē­tām dzeltenās zvaigznes sistēmā… — kabīnē mono­toni atskanēja kāda garlaikota Inspicēšanas dienesta ierēdņa bezkaislīgā balss.

Uz «Karalienes» sienas parādījās plakans triju pasauļu attēls ar sauli centrā. Dzeltena saule… var­būt uz planētas bija tāds pats klimats kā uz Zemes! Deina garastāvoklis uzlabojās. Varbūt viņiem uzsmai­dījusi laime — īsta laime.

—   Limbo… — novilka Rips, kas bija iespraucies viņam blakus. — Ai, draugs, tas nav laimīgs nosau­kums, tik tiešām nav laimīgs![1]

Bet Deinam tas neko neizteica. Vai gan pusei pla­nētu tirdzniecības trasēs nebija savādi nosaukumi — kāds nu kuro reizi bija ienācis prātā Inspicēšanas dienesta ierēdnim?

—   Koordinātes… — balss sāka bērt formulu rin­das, kuras Vilkokss ātri pierakstīja. Noteikt kursu uz Limbo bija tieši viņa pienākums.

—   Klimats — līdzīgs Zemes mērenās joslas kli­matam. Atmosfēra… — un atkal sekoja skaitļi, kas ietilpa Tau kompetencē. Bet Deins saprata tikai to, ka tā ir planēta, uz kuras cilvēks var dzīvot un strādāt.

Attēls uz ekrāna mainījās. Tagad viņi it kā karājās virs Limbo, lūkodamies uz to pa kuģa iluminatoriem. Un šo skatu vismaz viens no viņiem uzņēma ar šausmu izsaucienu.

Nebija nekādu šaubu par to, kas ir šie brūnganpe- lēkie plankumi, kas izkropļoja zemi. So leprai līdzīgo ainu bija radījis karš — tik plaša mēroga un draus­mīgs karš, ka neviens Zemes iedzīvotājs nespētu iztēloties to sīkāk.

—   Pelnu kaudze! — izgrūda Tau, bet šo saucienu noslāpēja kapteiņa balss.

—   Tā ir nejēdzīga krāpšana!

—   Pagaidiet! — visam pāri nodārdināja Van Raiks, pastiepdams roku uz projekcijas aparāta pogu. — Papētīsim tuvāk. Nedaudz vairāk uz ziemeļiem, gar šīm deguma rētām…

Lode uz ekrāna sāka tuvoties viņiem, palielinoties apmēros, līdz tās robežas izzuda, it kā viņi gatavotos nosēsties. Sen pagājušā kara atstātā šausmīgā pos­taža bija acīm redzama — zeme bija izdegusi un pārvērtusies izdedžos, kas varbūt vēl joprojām bija radioaktīvu vielu saindēti. Bet kravas uzraugs nebija maldījies — izsekojot atbaidošajām rētām uz zie­meļiem, viņi ieraudzīja dīvaini zaļu joslu, kas varēja būt vienīgi augu valsts. Van Raiks atviegloti no­pūtās.

—   Kaut kas tur vēl saglabājies, — viņš noteica ar cerību pieskaņu balsī.

—   Nē, — rūgti atcirta Dželiko, — varbūt tur ir tieši tik daudz dzīvības, lai mēs nevarētu paziņot par krāpšanu un saņemt atpakaļ savu naudu.

—   Varbūt tās ir Priekšteču celtņu drupas? — ne­droši ieminējās Rips, it kā bīdamies tikt izsmiets.

Dželiko paraustīja plecus.

—   Mēs neesam muzeja darbinieki, — viņš strupi atteica. — Un kur lai mēs šo lietu kārtojam? Katrā ziņā ārpus Naksosas. Un kā lai mēs no šejienes pa­ceļamies — tagad, kad mums nav ne graša, ko sa­maksāt par kravas muitas zīmi?

Viņš bija pārliecinoši attēlojis neapskaužamo situā­ciju. Viņi bija uz desmit gadiem ieguvuši tiesības tirgoties ar planētu, uz kuras acīmredzot tirdzniecība vispār nepastāvēja, — viņi bija par to samaksājuši naudu, kas bija vajadzīga, lai sakomplektētu kravu. Tagad viņi droši vien nevarēs atstāt Naksosu. Kā jau brīvie tirgoņi, viņi bija ielaidušies riskantā pasā­kumā un cietuši zaudējumu.

Vienīgi kravas uzraugs nelikās nomākts. Viņš jo­projām pētīja Limbo attēlu.