Sargasi kosmosā

Deins pūlējās aizmirst neveiksmi ar Limbo, sāk­dams pētīt «kontakta» preces. Van Raiks bija pacietīgi vadājis viņu pa noliktavu un stāstījis par to, kur izmantojams katrs kastēs un slēgtajos plauktos novietotais priekšmets, ilustrējot teikto ar piemēriem no savas prakses. Daļa šo preču, kā Deins noprata, bija apkalpes locekļu roku darbs.

Ilgie ceļojumi kosmosā, kad kuģis pārslēgts uz automātisko vadību un apkalpei pienākumu ir maz, draudēja kļūt vienmuļi. Garlaicība noveda pie kos­mosa mānijas, un Galaktikas trašu braucēji jau sen bija sapratuši, ka te palīdz smadzeņu un roku nodar­bināšana. Iespēju bija daudz.

«Karalienes» kapteinis Dželiko bija ksenobiologs, turklāt nepavisam ne iesācējs. Tā kā viņš nevarēja vadāt līdzi dzīvus paraugus — izņemot tādus «mīlu­ļus» kā zilo Ilubatu, kas mita krātiņā viņa kabīnē, — viņš fotografēja nepazīstamu pasauļu dzīvnieku valsti ar trīsdimensiju kameru, un šie uzņēmumi viņu bija padarījuši slavenu dabaszinātnieku vidū. Slīns Vilkokss, kura dienas pagāja, cīnoties ar sausiem matemātiskiem aprēķiniem, nodarbojās ar šo formulu transponēšanu mūzikā. Ar visdīvaināko nodarbošanos no visiem Deina jaunajiem ceļabiedriem aizrāvās ārsts Tau — viņš krāja maģiskus paņēmienus, tikdamies ar svešu pasauļu iedzimto burvjiem un dziedniekiem, un centās atklāt šo burvestību būtību.

Deins paņēma rokās kādu Muras darinājumu — plastokristāla lodi, kurā lidinājās, pēc visa spriežot, dzīvs, kāds viņam pilnīgi nepazīstams kukainis, kura spārni vizēja visās varavīksnes krāsās. Pēkšņi dur­vīm pa kreisi pārslīdēja kāda ēna, kas lika viņam at­kal pievērsties šīs pasaules lietām. Sinbads, «Kara­lienes» kaķis, graciozi uzlēca uz vienas no kastēm un apsēdās, uzmanīgi vērodams kravas uzrauga palīgu.

No visiem Zemes dzīvniekiem kaķu dzimtas pār­stāvji bija vispiemērotākie ce'ļojumiem kosmosā kopā ar cilvēku. Tie panesa paātrinājumu, brīvo kritienu un visas pārējās zvaigžņu lidojuma neērtības, turklāt tik viegli, ka par viņu dzimumu klīda savādas leģen­das. Viena no tām vēstīja, ka Dorrtesiica felinus neesot cēlušies uz Zemes, bet palikuši dzīvi pēc kāda sen aizmirsta iebrukuma un ka zvaigžņu kuģos tie tikai atgriežoties savā bijušajā zelta laikmetā.

Tomēr Sinbads un citi viņa sugas pārstāvji uz kuģa pildīja noteiktas funkcijas un neēda maizi vel­tīgi. Kopā ar kravu kuģī mēdza nokļūt ne vien Zemes žurkas un peles, bet arī dīvaini radījumi no svešām pasaulēm, kurus dažkārt neatklāja nedēļām, pat tie­nešiem ilgi, līdz tie sāka saimniekot kādā attālā kuģa stūrī. Tie tad arī bija Sinbada pārziņā. Kad un kur viņš tos noķēra, komandas locekļi droši vien nekad neuzzinās, taču nogalināto līķi vienmēr tika nogādāti Van Raikam. Un lai nu kā, bet daži no ceļojumu laikā noķertajiem radījumiem tiešām bija ļoti neparasti!

Deins pastiepa roku, Sinbads laiski apošņāja viņa pirkstus un piemiedza aci. Viņš atzina šo jauno cil­vēkveidīgo būtni. Deins pilnīgi likumīgi un ar pilnām tiesībām atradās šeit. Sinbads izstaipījās un viegli nolēca no kastes, lai dotos kārtējā apgaitā pa nolik­tavu. Pie kāda saiņa viņš uzkavējās ilgāk un tik pamatīgi to apošņāja, ka Deins jau gribēja to atvērt, lai dzīvnieks varētu izpētīt saturu tuvāk. Bet viņu iztraucēja attāls gongs, un Sinbads, kurš nekad ne­mēdza atstāt neievērotu aicinājumu uz maltīti, izjo- ņoja ārā; Deins viņam sekoja, protams, daudz cienī­gākā gaitā.

Ne kapteinis, ne kravas uzraugs vēl nebija atgriezušies, un kopkabīnē joprojām valdīja tā pali atturīgā atmosfēra. Tā kā ostā atradās vēl divi brīvo tirgoņu kuģi, tad jebkura krava, kas ir pārāk maza, lai varētu iekārdināt kompāniju kuģus, būtu īsts ķēriens. Tomēr visi bija pārsteigti, kad virs viņu galvām iedegās ieejas lūkas signāluguns.

Stīns Vilkokss ar vienu lēcienu bija gaitenī, un Deins no viņa atpalika tikai par pāris sekundēm. Tā kā Dželiko un Van Raika nebija kuģī, Vilkokss formāli bija «Karalienes» komandieris, bet Deins, kā jau savas sekcijas pārstāvis, aizvietoja kravas uzraugu.

Trapa piekājē bija apstājies vagoniņš, kura vadītājs joprojām sēdēja pie pults. Bet pa trapu ieejas lūkai pašpārliecinātā gaitā tuvojās garš, kalsns, brūni iededzis cilvēks.

Viņš valkāja apdilušas rupjas ādas formas tērpu, rievota auduma bikses un korvalādas zābakus, kas sniedzās līdz augšstilbiem, — jaunu pasauļu izlūka apģērbu. Toties viņam nebija platmalainās cepures, kādas Deins bija redzējis pilsētā, bet metaplasta ķivere ar noņemamu nagu un piepūšamām austiņām īsviļņu uztvērējam — parastā Inspicēšanas dienesta darbinieka galvassega.

— Kapteinis Dželiko? — balss bija skarba, auto­ritatīva kā cilvēkam, kurš radis pavēlēt un kura pavēlēm citi bez ierunām paklausa.

Astrogators papurināja galvu.

—   Kapteinis ir pilsētā, ser.

Svešinieks brīdi vilcinājās, bungodams ar pirkstiem pa savu plato, kabatām nosēto jostu. Bija skaidri redzams, ka kapteiņa prombūtne viņu kaitina.

—   Kad viņš atgriezīsies?

—       Nezinu, — Vilkoksa balss neskanēja draudzīgi. Acīmredzot apmeklētājs viņā neizraisīja simpātijas.