Sargasi kosmosā

Viņa vārdiem sekoja dziļš klusums, kurā jautās kaut kas draudīgs, ko Deins neizprata, kaut gan no­jauta, ko Kamils varēja būt domājis. Zemes iedzīvo­tāji bija cīnījušies nikni un nodarījuši smagus postī­jumus. Krāteru karš uz Marsa bija tikai beigu posms ilgajā cīņā starp dzimto planētu un kolonistiem otr­pus izplatījumam. Federācija uzturēja nestabilu mieru, tirgotāji izmisīgi centās to nostiprināt, lai cits, drausmīgāks konflikts nepazudinātu visu Dienestu un, iespējams, nenovestu pie viņu nestabilās civilizācijas bojā ejas.

Kas varētu notiki, ja ieroči, kurus Priekšteči bija lietojuši savā pēdējā cīņā, vai pat tikai ziņas par šā­diem ieročiem nonāktu nepiemērotās rokās uz Zemes? Vai Saule nekļūtu par mirušu zvaigzni, ap kuru riņķo sadegušas, pelniem klātas pasaules?

—  Protams, ja mēs atrastu ieročus, varētu rasties nepatikšanas, — Rips turpināja prātot par to pašu. — Bet viņiem taču nebija tikai ieroči. Un varbūt uz Limbo …

Kamils izslējās.

—  Varbūt uz Limbo viņi atstājuši dārglietu nolik­tavu, kurā glabājas Torkas dārgakmeņi un Lamgri- mas zīds — vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet es nedomāju, ka kapteinis ir noskaņots doties to visu meklēt. Mūsu ir divpadsmit, un mums ir viens kuģis — kā tev šķiet, cik ilgs laiks vajadzīgs, lai mēs varētu izķemmēt ve­selu planētu? Un iegaumē, ka mūsu izlūkfliteri arī pa­tērē degvielu. Kā tev patiktu būt izmestam uz kādas planētas, līdzīgas šai Naksosai, — varbūt vajadzētu kļūt par fermeri, lai sagādātu sev iztiku? Tev tas ne­kādu prieku nesagādātu.

Deins bija spiests klusībā piekrist, ka viņam jau nu tas nekādā ziņā nesagādātu prieku. Un, ja «Karaliene» tiešām tā nosēstos — iestrēgtu kādā ostā, jo līdzekļu trūkuma dēļ nevarētu atkal pacelties —, viņš pat nesa­ņemtu algu, lai varētu iztikt, kamēr izdodas sameklēt citu kuģi. Droši vien par to domāja arī pārējie.

Vēlāk Deins vaļējam acīm gulēja šaurajā kojā, pārsteigts par to, cik ātri zudušas visas viņu cerības. Ja vien Limbo būtu izrādījusies tāda, kādu viņi to sākumā bija iedomājušies… vai arī, ja viņiem būtu pietiekami lieli krājumi, lai varētu doties aplūkot pir­kumu… Bet — un Deins piepeši piecēlās sēdus — tur bija tas otrs tirgonis, kas izsolē bija sacenties ar Van Raiku. Vai nevarētu viņu pierunāt nopirkt no viņiem Limbo ar lielu atlaidi?

Bet tādu izdegušu viņš to negribēs pat par pusi no tās summas, kādu viņi bija samaksājuši Inspi­cēšanas dienestam. Risks bija pārāk liels — neviens neies riskēt izmantot šādu niecīgu priekšrocību. Tikai vīrs ar tādu aizmuguri kā Kouforts varēja to atļau­ties, bet viņš nebija izradījis interesi par šo sevišķo «izdevību».

i No rīta vīri saīguši klīda iekšā un ārā no kopka-

bīnes. Visi rūpīgi izvairījās no galda gala, kur sēdēja drūmais kapteinis Dželiko, sūkdams no tases dzē­rienu, ko Mura bija pagatavojis pēc slepenas receptes un ko parasti pasniedza vienīgi svētku reizēs. Tagad nekādu svinību nebija — stjuarts, šķiet, bija nolēmis, ka ļaudīm nepieciešams uzmundrinājums.

Ienāca Van Raiks, gatavs doties uz pilsētu — viņa formas tērps bija akurāti aizpogāts no jostas vietas līdz platajam zodam un galvā uzlikta virsnieka cepure ar kokardi. Dželiko kaut ko noņurdēja, pagrūda tā­lāk tasi un piecēlās, lai pievienotos viņam. Kapteiņa drūmais skatiens bija tik draudīgs, ka neviens ne­iedrošinājās novēlēt panākumus viņu misijā.

Deins nokāpa kravas telpā, izpētīja tās brīvo pla­tību un izdarīja dažus mērījumus. Ja palaimēsies dabūt kravu, viņš gribēja būt gatavs to novietot. Kravas telpa sastāvēja no divām daļām — platas noliktavas, kas aizņēma gandrīz trešo daļu no kuģa, un mazas, kabīnes lieluma telpas virs tās, kur varēja novietot neparastus priekšmetus.

Tajā pašā stāvā bija vēl kāda neliela telpa, kurā plauktos un kastēs glabājās viņu pašu «tirdzniecības preces» — nelieli priekšmeti, kas bija paredzēti me­žoņu vai atpalikušu cilšu pievilināšanai, — mehā­niskas rotaļlietas, stikla un emaljēta metāla greznuma priekšmeti. Deins, pārbaudīdams atmiņu, apstaigāja kastes un salīdzināja to saturu ar noliktavas kata­logu. Van Raiks bija viņu divas stundas instruējis, taču viņš joprojām nevarēja vien beigt apbrīnot šo priekšmetu dažādību un kvalitāti, kā arī kravas uz­rauga — šīs kolekcijas sakārtotāja — zināšanas un iztēli. Te bija dāvanas virsaišiem un sīkiem ķeizari- ņiem, neredzēti priekšmeti, kuriem vajadzēja likt

primitīvu ciematu iedzīvotājiem steigšus vien mesties aplūkot šos citas pasaules brīnumus. Protams, krā­jumi bija stingri ierobežoti, bet priekšmeti bija izvēlēti ar tādu rūpību, tādu humanoīdu un ārpuszemes civi­lizāciju psiholoģijas izpratni, ka nodrošināja «Kara­lienei» plašu klientūru.

Bet uz Limbo tam visam nebūtu jēgas. Nebija iespējams, ka uz izpostītās planētas būtu saglabāju­šās saprātīgas dzīvas būtnes. Ja tur atrastos kādi iedzimtie, Inspicēšanas dienesta izlūkgrupa būtu par tiem ziņojusi un tas varētu būt cēlis planētas vērtību — tā pat nebūtu pārdota izsolē, kamēr valdības pār­stāvji neatrastu laiku to izpētīt tuvāk.