Sargasi kosmosā

—   Nenokārsim degunus, — viņš rāmi sacīja. — Inspicēšanas dienests nepārdod pasaules, kuras nav izmantojamas…

—   Kompānijām, protams, nē, — p-r.'Aēja Vilkokss. — Bet kas gan ies uzklausīt brīvā ISfgoņa protestu — ja vien tas nav Kouforts?

—   Un tomēr es saku, — tajā pašā mierīgajā balsī turpināja Van Raiks, — ka mums jāizpēta mazliet tuvāk…

—   Vai tiešām? — Dželiko acis šķīla niknuma dzirkstis. — Jūs gribat, lai mēs dodamies uz turieni un tilkam izmesti uz sēkļa? Sī planēta ir izdedzināta, tātad tā jāizsvītro 110 mūsu sarakstiem. Jūs taču zināt, ka ne uz vienas Priekšteču planētas, kurai ticis uzbrukts, nekad nav saglabājusies dzīvība…

—   Uz lielākās daļas no tām tagad ir tikai kailas klintis, — prātīgi sacīja Van Raiks. — Man šķiet, ka Limbo nav tik stipri cietusi. Galu galā — ko mēs zinām par Priekštečiem? Bezgala maz! Viņi bija pa­zuduši jau simtiem, varbūt pat tūkstošiem gadu pirms tam, kad mēs ielauzāmies kosmosā. Tā bija varena rase, kas pārvaldīja veselas planētu sistēmas, un viņi aizgāja bojā karā, kas aiz sevis atstāja mirušas pa­saules un pat mirušas saules. Labi. Bet varbūt Limbo saņēmusi triecienu šī kara pēdējos gados, kad viņu vara jau bija norietā. Es esmu redzējis citas izpos­tītas pasaules — Hadesu, Helu, Sodomu un Satanu — tās klāj tikai pelni. Uz šīs Limbo vēl ir saglabājusies augu valsts. Un, tā kā šī planēta nav cietusi tik stipri kā citas, es domāju, ka mēs tomēr kaut ko varam iegūt…

«Viņš savu panāks,» pie sevis noteica Deins, vēro­dams, kā mainās pie galda sēdošo sejas izteiksme. «Varbūt tas tāpēc, ka mēs negribam ticēt tādai ne­veiksmei un gribam cerēt, ka galu galā tomēr kaut ko gūsim.» Vienīgi kapteinis Dželiko joprojām šķita ietiepīgi nepārliecināms.

—  Mēs nedrīkstam riskēt, — viņš atkārtoja, stūr­galvīgi sakniebis lūpas. — Mēs varam apgādāt kuģi ar def'i^lu vienam reisam — vienam reisam. Ja mēs dodam, s uz Limbo un nedabūjam kravu atpakaļce­ļam, tad, — viņš uzsila ar dūri pa galdu, — jūs zināt, ko tas nozīmēs, — beigas!

Stīns Vilkokss ska'ļi noklepojās, un visi pievērsās viņam.

—  Vai ir kāda iespēja sazināties ar Inspicēšanas dienestu? — viņš vēlējās zināt.

Kamils iesmējās, bet smieklos jautās drīzāk nievas nekā jautrība.

—   Vai tad tie tur no Federācijas jebkad atdod kādu grasi, ja reiz uzlikuši naudai savu ķepu? — viņš noprasīja.

Neviens neatbildēja, līdz kapteinis Dželiko smagi piecēlās, it kā viņa spēcīgais ķermenis būtu zaudējis elastīgumu.

—   Rīt mēs viņus redzēsim. Jūs vēlaties pamēģināt, Van?

Kravas uzraugs paraustīja plecus.

—   Labi, es iešu līdzi. Bet ne jau tāpēc, ka tas mums ko dos.

—   Izdedzināta … pilnīgi…

Deins atkal stāvēja pie atvērtās lūkas, vērdamies ārā, naktī, ko Naksosas dubultmēness darīja gandrīz pārāk gaišu. Viņš bija pārliecināts, ka Kamila vārdi nav domāti viņam. Un brīdi vēlāk to apstiprināja Ripa atbilde.

—   Es, draugs, nekad nesaku, ka neveicas, līdz ne­esmu pavisam piespiests pie sienas. Vans pareizi teica — šī planēta nav pilnīgi izdegusi. Tu taču esi redzējis lielas un Sodomas attēlus, vai ne? Tās ir pelnu kaudzes, kā Vans teica. Bet šī Limbo — uz tās ir zaļumi. Vai tu, Ali, kādreiz esi padomājis, kā būtu, ja mēs nokļūtu uz planētas, kur būtu saglabājies kaut kas no Priekštečiem?

—   Hm, — Ripa vārdi bija radījuši interesi. — Bet vai tirdzniecības likumi dod mums īpašuma tiesības uz šādu atradumu?

—   Vans zinās — tas ir viņa kompetencē. Bet, — Rips, šķiet, ieraudzīja pie lūkas stāvam Deinu, — te ir Torsons. Kā tur īsti ir, Dein? Ja mēs atrodam kaut ko, kas saglabājies no Priekštečiem, vai mēs varam likumīgi uz to pretendēt?

Deins bija spiests atzīties, ka nezina. Bet viņš no­lēma sameklēt atbildi kravas uzrauga likumu un in­strukciju ierakstu bibliotēkā.

—   Es nedomāju, ka šāds jautājums jebkad ir iz­virzījies, — viņš nedroši sacīja. — Vai tad kaut reizi ir atrasts kaut kas saistīts ar Priekštečiem, ko vēl va­rētu izmantot, — izņemot tukšas drupas? Planētas, uz kurām vajadzētu būt viņu lielajām ierīcēm, ir iz­postītas …

—   Interesanti, — Kamils atspiedās pret lūkas dur­vīm un lūkojās pilsētas mirgojošajās ugunīs, — kā viņi izskatījušies. Visas humanoīdu rases, kuras mēs esam sastapuši, ir cēlušās no Zemes kolonijām. Un tās piecas mums zināmās, kuras nepieder pie lnimanoī- diem, par Priekštečiem zina tikpat maz, cik mēs. Ja arī viņi ir atstājuši kādus pēcgājējus, tad mēs tos pagai­dām neesam sastapuši. Un, — viņš labu brīdi klusēja, tad turpināja, — vai tu esi kādreiz padomājis par to, ka mēs neesam uzgājuši ari nevienu no viņu ierī­cēm? Ir pagājuši tieši desmit gadi kopš Krāteru kara…