Sargasi kosmosā

—   Līdz šim mums ir bijis kontakts ar astoņām ārpuszemes rasēm, — viņš lēni sacīja. — Sliti ir rāpuļi, arvasi — līdzīgi lokveidīgajiem, fiftoki — rokkāji. No pārējām trīs ķīmiski atšķiras no mums un divas — kanddoīdi un mimsisi — ir kukaiņi. Bet saprātīgi augi…

—   … ir pilnīgi iespējami, — pabeidza Tau.

Viņi rūpīgi izpētīja tuvāko lauku. Trīsošie augi

sasniedza apmēram divu pēdu augstumu, tomežģī- nēm līdzīgās lapas atradās nepārtraukta kustībā. Tie bija stādīti, rūpīgi ievērojot intervālus, un starp tiem nemanīja nevienas nezāles vai zāles stiebriņa. At­nācēji no Zemes neredzēja uz to slaidajiem stublā­jiem ne augļus, ne sēklas, bet noliekušies, lai aplū­kotu tuvāk, sajuta stipru, vircotu smaržu.

Ali paostīja gaisu.

—   Krustnagliņas… kanēlis? Varbūt te tiek au­dzētas ārstniecības zāles?

—   Kāpēc tieši ārstniecības zāles, bet nevis kas cits? — Deins notupās. Visvairāk viņu pārsteidza tas, ka nekur neredzēja taciņu. Sie miniatūrie lauciņi bija rūpīgi kopti, tomēr tos nesavienoja nekādi celiņi, ne­kas neliecināja, ka neredzamie dārzkopji nāk šurp kājām. Kājām… Varbūt te slēpās atrisinājums — varbūt tā bija spārnota rase? Viņš pateica savu mi­nējumu abiem pārējiem.

—   Kā tad, — Ali, kā parasti, izsmejoši novilka, — sikspārņu bars, kas parādās tikai naktī. Tāpēc jau mūs nesagaida neviena delegācija…

Naksnīgs dzīves veids? Pilnīgi iespējams, Deins domāja. Tādā gadijumā viņiem jāierīko novērošanas punkts un jādežūrē naktī. Bet, ja šo lauku kopēji strādā pilnīgā tumsā, tos būs grūti saskatīt. «Kara­lienes» Jaudis varēja vienīgi ierīkot novērošanas punktu un papētīt, kas notiks tajās dažās stundās, kas bija atlikušas līdz tumsai, cerībā, ka ielejas iedzīvo­tāji paslēpušies, viņu klātbūtnes izbiedēti.

Stundas ritēja, un, kaut arī Tau un Deins bija rūpīgi noslēpušies augsto klinšu ēnā, kamēr Ali novietoja fliteru uz kraujas labu gabalu no ielejas, nebija redzams nekas, izņemot trīsošus aromātiskos augus un to ciltsbrāļus strauta krastos.

Lai kāda dzīvība eksistēja uz Limbo, tā acīmredzot bija ierobežota gan daudzumā, gan dažādībā. Bez ievāktajiem ūdens un augu paraugiem Tau noķēra kādu kukaini augsnes krāsā, kas atgādināja Zemes vaboli, un ieslodzīja to nelielā kārbiņā, lai nogādātu «Karalienē» un vēlāk izpētītu. Stundu vēlāk pār strautu aizspurdza kāds cits kukainis ar platiem, bālganiem spārniem. Bet nekur nemanīja ne putnus, ne rāpuļus, ne citus dzīvniekus.

—   Sajā izsvilinātajā pasaulē droši vien saglabā­jušās tikai pašas zemākās dzīvības formas, — pus- čukstus noteica Tau.

—   Bet lauki? — iebilda Deins. Viņš bija pūlējies izdomāt, ar ko lai pievilina noslēpumainos limbiešus, kad viņi parādīsies — ja viņi tiešām eksistē. Tā kā viņam nebija nekāda priekšstata par to dabu, tad stāties ar tiem sakaros bija vesela problēma. Ja nu viņiem ir citāda redze? Tādā gadījumā spilgtajiem nieciņiem, kas bija paredzēti primitīvu rasu pievili­nāšanai, nebūtu nekādas nozīmes. Un, ja viņu dzirdes diapazons ir citāds nekā cilvēkiem, tad nederēs arī mūzikas kastītes, kas tik lieliski bija izmantotas, lai nodibinātu draudzīgas attiecības ar kanddoīdiem. Viņam radās doma pamēģināt ar augiem. To aromāts, kas trulajai cilvēka ožai bija pārāk spēcīgs, bija vienīgais pavediens, pie kura pieturēties. Panākt kontaktu ar smaržas, stipras smaržas palīdzību — tas varēja izdoties. Viņš uzrunāja Tau:

—   Sie augi ir aromātiski. Vai jūsu medikamentu krājumos nav nekā ar līdzīgu smaržu? Manā somā ir smaržīgas Garatolas ziepes, bet tās būs par stip­rām …

Tau pasmaidīja.

—   Ēsmas problēma, ko? Jā, smarža varbūt viņus pievilinās. Bet zini ko? Es labāk pameklētu Muras noliktavā, nevis medikamentu somā. Paņemtu pa šķipsnai garšvielu …

Deins atspiedās ar muguru pret klinti. Kā gan viņam tas nebija ienācis prātā! Uzturā lietojamās garšvielas — protams, Muram virtuvē varēja atras­ties kaut kas tāds, kas pievilktu būtnes, kuras stādī­jušas šos augus ar mežģīņveida lapām. Bet tādā gadījumā bija jādodas atpakaļ 112 «Karalieni», lai palūkotos…

—   Manuprāt, — ārsts turpināja, — šodien mums no kontakta nekas neiznāks. Man šķiet, ka tie ir nakts radījumi, un, vadoties no tā, mums arī jāierīko no­vērošanas postenis. Iesim …

Kā vecākajam izlūkgrupā Tau bija tiesības pieņemt šādu lēmumu. Un Deins, kurš dega nepacietībā sākt gatavoties mēģinājumam nodibināt kontaktu, bija gatavs piekrist. Viņi pamāja, lai Ali nogādā lejā fli­teru, un noraidīja ziņojumu uz «Karalieni», gaidīdami rīkojumu atgriezties.

Viņi tika ieaicināti kapteiņa kabīnē, un kravas uz­raugs kopā ar Dželiko viņus uzklausīja, ļaudami Deinam izklāstīt savu priekšlikumu izmantot garš­vielas, lai izvilinātu limbiešus no slēptuvēm. Kad viņš ar lielu pacilātību bija to izstāstījis, kapteinis pie­vērsās Van Raikam.

—   Nu, ko tu par to domā, Van? Vai garšvielas kād­reiz izmanto, lai nodibinātu kontaktu?

Kravas uzraugs paraustīja plecus.

—   Kontaktam var izmantot visu, kas vien var pievilināt ārpuszemes rases, kapteini. Manuprāt, ir vērts pamēģināt — līdztekus visam pārējam.

Dželiko pasniedzās pēc mikrofona.