Sargasi kosmosā

—   Jūs domājat — tieši «Karaliene» ir tas, kas viņiem vajadzīgs? — ievaicājās Deins.

Rips nosprauslājās.

—   Tas taču ir acīm redzams. Viņi neļauj kuģim pacelties — viņiem tas vajadzīgs. Varu derēt, ka Ričs mūs atvilināja uz šejieni tieši tāpēc, lai iegūtu «Karalieni».

—   Neaizmirstiet par pārtiku, kaptein, — austiņās ieņurrājās gangstera balss. — Mēs te varam sēdēt pusgadu, ja būs vajadzīgs, bet jūs nevarat! Neesiet bērnišķīgs. Mēs jums piedāvājam visnotaļ godīgu darījumu. Jūs taču esat nokļuvuši ķezā — vai tā nav? Visus līdzekļus jūs iztērējāt ūtrupē par tiesībām tir­goties te. Nu ko, mēs piedāvājam jums kaut ko labāku par šīm tiesībām. Un mums pietiks pacietības, lai panāktu savu …

Varbūt runātājam arī pietiktu pacietības, ar kuru viņš plātījās, toties kādam no viņa drauģeļiem tā bija izsīkusi. Atskanēja šāviena troksnis. Dželiko vai nu pieliecās, vai ari atlēca atpakaļ, un lūka aizcirtās. Trīs novērotāji uz klints sastinga. Šķita, ka cilvēks ar karogu nav gaidījis no savējiem šādu žestu. Brīdi viņš palika uz vietas, tad nosvieda nodevīgo baltās drānas strēmeli un metās klints aizsegā, no kurienes līšus atgriezās savā postenī.

—   Tas nebija paredzēts, — piezīmēja Mura. — Kā­dam tur nedaudz pietrūka pacietības. Nu, par šo pārccnšanos viņiem nāksies samaksāt — tagad viņiem zudusi pēdējā cerība turpināt sarunas.

—   Ka jūs domājat — vai kapteini neievainoja? — vaicāja Deins.

—   Vecais zēns pazīst šos trikus, — Rips bezrūpīgi attrauca. — Man šķiet, viņš pārāk steidzās iznākt ārā. Bet tagad viņš drīzāk nobeigsies badā nekā pie: kāpsies. Sis šāviens nepiespiedīs mūsējos nakt ārā ar paceltām rokām …

—   Nu, bet pa to laiku, — Mura nolaida tālskati, — mums vajadzētu kaut ko darīt. Pa tumsu mēs varētu nokļūt līdz kuģim, bet kā lai iekļūst tajā? Viņi taču nenolaidīs trapu uz pirmo pieprasījumu. Vismaz šobrīd nē.

Deins pārlaida skatienu nelīdzenajam klajumam, kas šķīra klintis, kurās viņi bija uzrāpušies, 110 tālā kuģa. Jā, protams, uzbrucēju sargposteni varētu ap­iet bez grūtībām — viņu uzmanību vairāk saistīja kuģis nekā apkārtējā teritorija. Varbūt viņi pat ne­zina, ka daļa kuģa apkalpes nav nokļuvusi lamatās. Bet, ja arī viņi sasniegtu «Karalieni», tad kā gan lai iekļūst iekšā?

—  Jā, tā ir problēma, — murmināja Mura, — sa­režģīta problēma…

—   Bet vai mēs neatrodamies vienā līmenī ar va­dības kabīni? — pēkšņi vaicāja Rips. — Varbūt mēs varam kaut kadā veidā signalizēt viņiem, ka sūtam kādu uz turieni…

Deins bija gatavs pamēģināt. Viņš piemiedza acis, lūkodamies pa iedomātu līniju, kas savienoja viņa at­rašanas vietu ar kuģa purnu.

—  Jāpasteidzas, — brīdināja Mura. — Nakts tu­vojas ātri.

Rips pavērās debesis. Saule jau sen bija pazudusi. Pār viņiem slīga svina pelēki mākoņi, un bija jau gandrīz pilnīgi tumšs.

—  Mēs varētu izveidot kaut ko līdzīgu teltij — pie­mēram, no mūsu jakam, — un ar laternu signalizēt tas aizsegā. No apakšas gaisma nebūs redzama. To­ties «Karalienē» to varbūt pamanīs…

Stjuarts par atbildi atsprādzēja jostu un atvilka va'ļā jakas rāvējslēdzēju. Deins steidzīgi sekoja viņa piemēram. Trīcēdami aukstuma, viņi noliecas un iz­veidoja no jakam aizsegu, bet Rips notupās un sāka raidīt ar laternu briesmu signālu tirgoņu kodētajā valodā. Bija maz ticams, ka vadības kabīnē kāds tieši tobrīd lūkojas viņu virzienā un redz niecīgo gaismas punktiņu.

Pēkšņi iemirdzējās «Karalienes» priekšgala prožek­tors, pāršķeļot pelēko tumsu gluži tāpat ka miglu dienu iepriekš. Tagad tas apgaismoja mākoņus. Trim novērotājiem uz klints pūloties izlasīt dzeltenīgajā gaismas starā kādu atbildi, tas pieņēma iesārtu no­krāsu.

Mura atviegloti nopūtās.

—   Viņi uztvēruši signālu …

—   Kā jūs to zināt? — Deins nesaprata, kas stjuar­tam liek tā domāt.

—  Viņi ieslēguši vētras prožektoru. Skaties, tas atkal kļūst tumšāks. Bet signālu viņi ir uztvēruši! — Mura smaidīdams vilka mugurā jaku. — Es domāju, mums vajadzētu sastādīt attiecīgu ziņojumu un infor­mēt Vilkoksu par šo notikumu. Galu galā arī vienpu­sīgi sakari mums var dot priekšrocības.

Viņi devās lejup pie apvidus mašīnas. Jaunumu izstāstīšana neprasīja daudz laika.

Bet viņi taču nevar mums atbildēt, — iebilda Vilkokss. — Viņi nebūtu ieslēguši vētras prožektoru, ja spētu kaut kā citādi paziņot, ka uztvēruši jūsu signālu…

—  Mums kāds jāsūta uz turieni. Tagad mēs varam paziņot, ka šis cilvēks dodas turp, un viņi to sagaidīs un uzņems kuģī, — dedzīgi sacīja Rips.

Varēja redzēt, ka Vilkoksam šis plāns nav gluži pa pratam. Bet, kad viņi to rūpīgi, punktu pa punktam bija apsprieduši, šķita, ka cita atrisinājuma nav.

Mura piecēlās.

Atri kļūst tumšs. Mums jāizlemj nekavējoties, jo kāpt mūsu signalizēšanas postenī tumsā nebutu ieteicams. Kurš ies un kad? Tik daudz mēs varam vi­ņiem paziņot kodētajā valodā …

—   Senons, — Vilkokss izvēlējās astrogatora pa­līgu. — Lūk, kur noderēs tavas kaķa acis. Tumsā tu redzi ne sliktāk par Sinbadu — tā vismaz šķita toreiz, uz Baldura. Vēlies pamēģināt? Teiksim, divdesmit vienos. Mūsu spēles partneri sargposteņos tajā laikā jau droši vien saks snauduļot.