Sargasi kosmosā

—   Kur? — Deins paklausīgi pavērsa tālskati pret rietumiem.

—  Vai tu redzi to klinti, kas nedaudz atgādina Hubata galvu? Pa kreisi no tās.

Deins ņēmās meklēt klinti, kas līdzinātos kapteiņa Dželiko atbaidošajam mīlulim. Beidzot viņš to atrada. Tā, tagad pa kreisi… Jā! Taisns stobrs… Vai tas bija… vai tas varētu būt pārvietojamais mīnmetējs, novietots tā, lai turētu uz grauda «Karalieni» un jeb­kuru brīdi varētu nobērt savu nāvējošo olveida šāviņu krusu zem tās stabilizatoriem?

Tiesa, noslēgtam kuģim mīnmetējs nebija bīstams. Taču nāvējoša varēja kļūt no viegli plīstošajiem šā­viņiem izplūstošā gāze, ja kāds mēģinātu atstāt kuģi. Jā, ar mīnmetēju nebija joki…

—  Ak kungs! — viņš izgrūda. — Mēs esam nokļu­vuši gatavajā čūsku midzenī…

—   Un esam šo midzeni krietni iztramdījuši, — pie­bilda Rips. — Kāpēc gan «Karaliene» nepaceļas? Tā varētu nolaisties kaut kur citur un vēlāk uzņemt mūs. Kāpēc gan viņi tur iestrēguši?

—   Vai jums nešķiet, — ierunājās Mura, — ka mūsu kuģa savādajai uzvedībai ir kaut kāds sakars ar šiem vrakiem? Un, ja «Karaliene» mēģinās pacelties, tad tiks sadauzīta, tāpat kā tie?

—   Es neesmu inženieris, — sacīja Deins, — bet es nekādi nesaprotu, ka gan viņi varētu notriekt «Ka­ralieni». Viņiem taču nekur nav uzstādīti nekādi iespaidīgi ieroči. Lai kuģim ko nodarītu, vajadzīgs kaut kas spēcīgāks par mīnmetēju …

—   Bet vai jūs pamanījāt kādas šāviņu pēdas uz «Rimbolda»? Tādu nebija. Kuģis bija sadragāts, it ka to pret planētu būtu triecis kāds spēks, kuram nav bijis iespējams pretoties. Tiem tur leja varbūt ir zi­nāms šada spēka noslēpums. Tādā gadījumā, šķiet, viņi valda ne vien uz Limbo virsmas, bet ari liela daļā planētas debesu …

—   Jus domājat, ka tam ir kāds sakars ar šo ierīci? — ievaicājās Rips.

Ko var zināt? — rāmi sacīja stjuarts. — Tas ir pilnīgi iespējams. Viņš turpināja pētīt talskalī lī­dzenumu. — Es gribētu pēc tumsas iestāšanās nokāpt lejā un paklaiņot. Nebūtu slikti arī ta mierīgi un pa­matīgi aprunāties ar kādu no šiem sargposteņiem …

Mura joprojām runāja tajā pašā nosvērtajā balsī, bez jebkāda satraukuma. Taču Deins tobrīd vismazāk vēlējās būt tā cilvēka vietā, ar kuru Mura taisījās «aprunāties».

—   Mm, — Rips pētīja apvidu. — To tiešām varētu izdarīt. Varbūt pat kāds 110 mums aizkļutu līdz «Ka­ralienei» un uzzinātu, ko tas viss nozīmē…

—   Vai mes nevarētu sazināties ar viņiem pa radio? — ieminējās Deins. — Attālums nav liels un dzirdamība būs laba.

—   Vai tad tu neredzi sargposteņu ķiveres? — aiz­rādīja Rips. — Varu derēt uz savu algu, ka viņi paš­laik sēž uz mūsu viļņa. Ja mēs runāsim, viņi noklau­sīsies — un ne vien noklausīsies, bet arī nopeilēs

mūs. Un apvidu viņi pazīst labāk par mums. Varbūt tu vēlies tumsā paspēlēt slēpšanos?

To nu Deins nekāda ziņa negribēja. Tomēr atteik­ties no domas par radio bija grūti. Bija taču vienkāršāk izsaukt kuģi un pajautāt, kas noticis, nekā stundām ilgi izlūkot, lai visu uzzinātu paši. Bet jau pirms vairākiem gadiem Birojā viņam neskaitāmas reizes bija atkārtots, ka tirdzniecībā nav īsu un vieglu ceļu. Jūsu labklajība, jūsu kuģa drošība vai pat justi dzīvība ir atkarīga tikai no jūsu attapības, prasmes nekavējoties pieņemt pareizos lēmumus. Pašreiz bija tieši tāds gadījums uz spēles bija likts kuģis un viņu dzīvības.

—   Vismaz, — turpināja Rips, — mēs tagad zinām, ka šajā lietā bez Riča un viņa rokaspuišiem iesaistīti arī vēl citi.

—   Jā, — pamāja Mura, — šķiet, ka mūsu pretinieki ir skaitliskā vairākumā. — Viņš ar tālskati citu pēc cita aplūkoja aizsega sēdošo, no «Karalienes» nere­dzamo vīru grupas, līdz bija veikts pilns aplis. — Tur ir cilvēku piecpadsmit.

—   Turklāt kalnos viņiem droši vien ir papildspēki. Bet kas, pie joda, viņi tādi ir? — no augšas atskanēja Ripa balss.

—   Tur kaut kas gatavojas, — Mura saspringa, koncentrējis uzmanību vienā punktā.

Deins palūkojās stjuarta norādītajā virzienā. Biedrs nebija maldījies. Viens no aplencējiem, pārdroši at­stājis patvērumu, tuvojas kuģim, enerģiski vēcinā­dams baltas drānas gabalu — izsenis pazīstamo sarunu simbolu.

Pirmajā brīdī šķita, ka «Karaliene» netaisās atbil­dēt. Tad augstu virs zemes atvērās lūka. Traps netika nolaists, toties lūkā parādījās kāds stāvs, un Deins pazina kapteini Dželiko.

Baltā karoga nesējs neziņā apstājās gabaliņu no

kuģa. Lai gan jau krēsloja un novērotāji nevarēja īsti labi saredzēt notiekošo, toties viņi izdzirda aus­tiņās balsi. Ripām bija taisnība — iebrucēju radiote­lefoni bija noregulēti uz viņu vi'ļņa.

—   Nu, vai jūs pārdomājāt, kaptein? Nācāt pie prāta?

—   Un tas ir viss, ko jūs vēlaties zināt? — Dželiko griezīgo balsi nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. — Es jums paziņoju savu lēmumu jau vakar.

—  Jūs šeit sēdēsiet, kamēr nosprāgsiet badā, kap­tein. Pamēģiniet tikai pacelties…

—   Mēs nevaram pacelties, bet jūs nevarat iekļūt kuģī!

—   Tur nu viņam ir taisnība, — piebilda Mura. — Viņu rīcībā nav līdzekļu, lai ielauztos «Karalienē». Un, ja arī viņi spētu to sadragāt, tad tā viņiem vairs nevarētu noderēt.