Sargasi kosmosā

—   Pilnīgi pareizi, — pamāja Mura. — Te, uz Limbo, vērojams kaut kas līdzīgs… Visuma sar- gasi… Kaut kādā veidā viņi sagrābj kuģus, sadauza tos pret klintīm un atstāj te rūsēt uz mūžīgiem lai­kiem. Protams, lai to izdarītu, vajadzīgs liels spēks: izlūkkuģis taču nav pašdarināta čaumala, kādas bū­vēja senatnē, kad neprata ne jēdzīgi nospraust kursu, ne būvēt īstus dzinējus …

—   Bet kā tad mūsu «Karaliene»? — iebilda Vilkokss. — Mēs veicam parastu nosēšanos bez jeb­kādiem starpgadījumiem.

—   Vai jums neienāk prātā, — atteica Mura, — ka «Karalienei» bija atļauts normāli nosēsties? Kaut kādu iemeslu dēļ.

Sāds pieņēmums tiešām varēja daudz ko izskaidrot, bet no šīs domas viņiem kļuva neomulīgi. Tas nozī­mēja, ka «Karaliene» ir tikai marionete kāda rokās. Bet kā rokās? Riča?… Bet tāda gadījuma «Karalie­nei» ir atņemta iespēja pašai lemt savu likteni…

—   Labi, braucam tālāk… — sacīja Vilkokss, kli­bodams uz mašīnu.

Patruļnieki tagad vairs nemeklēja sadauzītus ku­ģus. Taču Deins sprieda, ka to te nav mazums. Muras minējums rosināja iztēli: viņš gara acīm skatīja Visuma sargasus, kas badīgi medija starpzvaigžņu ceļiniekus, kuri nokļuvuši to draudīgo taustekļu dar­bības zonā. Un tomēr — kāpēc gan «Karaliene» gluži neskarta nosēdās uz šis planētas, kur visi citi kuģi tika sadauzīti gabalu gabalos? Varbūt tāpēc, ka tajā atradās Ričs ar saviem ļaudīm? Tadā gadījumā — kas ir Ričs? ..

Viņi šķērsoja lietū pārplūdušo strautu. Vilkokss ap­turēja apvidus mašīnu un sacīja:

—  Tagad mums vajadzētu būt jau gandrīz iepretī «Karalienei». Derētu uzkāpt augšā un palūkoties, lai nepabraucam garām… — Viņš norādīja uz klintīm.

Galu galā tika nolemts ierīkot pagaidu nometni. Vilkoksam un vel diviem jāpaliek pie mašīnas, kamēr divi pārējie pēc kārtas kāps klintis novērot. Bija jau pēcpusdiena, un, iestājoties naktij, viņi varēs brīvi pārvietoties. Tāpēc vēl pirms tumsas vajadzēja samek- let izdevīgu vietu.

Pirmie izlūkot devās Rips un Mura. Tā kā radiote­lefonu lietot nedrīkstēja, lai viņus nenopeilētu, Senons devās atpakaļ un ziņoja, ka «Karalieni» jau var saredzēt, bet tā atrodas tālu.

Vilkokss piesardzīgi ieslēdza motoru un izbrauca mašīnu ārā no ielejas, kuru viņi tikko bija izvēlējušies nometnei. Viņi lēni virzījās pa nelīdzeno klajumu, līdz no iepriekšejās apstāšanās vietas viņus šķīra apmēram jūdze. Te, augstas klints aizsegā, Vilkokss gaidīja otru ziņojumu, ko sniedza Mura.

—   No šejienes, — viņš norādīja uz kādu smaili,

var labi redzēt. «Karalienei» visas lūkas ir aizvēr­tas, un ap to ir ļaudis. Taču mums līdz šim nav izde­vies tos saskaitīt vai konstatēt, ka tie apbruņoti…

Kosti, kuru joprojām māca bailes no augstuma, visu laiku bija klaiņojis pa līdzenumu. Viņš bija at­klājis kaut ko tikpat svarīgu.

—   Tieši aiz novērošanas punkta ir kāda vieta, kur var iebraukt mašīnu un tā nebūs redzama ne no vienas puses…

Vilkokss aizbrauca līdz norādītajai vietai, un mehā­niķis nosēdās pie vadības pults, lai iemanevrētu mašīnu paslēptuvē. Kosti un Vilkokss palika turpat, bet Deins ar Muru uzrāpās novērošanas postenī, kur jau bija iekārtojies Rips. Atspiedies ar muguru pret klinti, viņš ar tālskati vērās dienvidu virzienā, pāri izdegušajam līdzenumam.

Tālumā kā pret debesīm pavērsta adata iezīmējās «Karaliene». Jā, lūkas bija aizvērtas un traps bija ievilkts, it kā kuģis gatavotos startam. Arī Deins at­āķēja savu tālskati un sāka regulēt attālumu, līdz klinšainais apvidus ap kuģa stabilizatoriem viņa acu priekšā sāka ņirbēt.

12. IELENKTAIS KUĢIS

Pat tad, kad Deinam bija izdevies dabūt kuģi fo­kusā, viņš neredzēja neko vairāk kā kaut kādu dīvaina apveida mašīnu un divus cilvēkus pie tās. Cik Deins varēja spriest, no «Karalienes» tie bija redzami kā uz delnas. Viņš brīnījās: ja jau tie ir ienaidnieki, tad kāpēc no kuģa viņus neapšauda?

—  Viņi pat neatrodas aizsegā, — viņš skaļi sacīja.

Rips par to nebija tik pārliecināts.

—   Es gan tā nedomāju. Viņus no kuģa šķir kalna mugura. Pašlaik ir slikta redzamība, saules gaismā būs pavisam citādi. Ja mums būtu bise…

Jā, ar bisi, turklāt no šāda paaugstinājuma, šīs sī­kās figūriņas varētu nokniebt, kaut arī attālums bija ievērojams. Diemžēl viņu apbruņojumā bija tikai tuv­cīņas ieroči — gandrīz nekaitīgi hipnoizstarotāji un blasteri, gan pietiekami spēcīgi, taču izmantojami tikai nelielās distancēs.

—   Tikpat labi tu varētu vēlēties lielgabalu, — pie­bilda Deins.

Abi fliteri nekur pie «Karalienes» nebija redzami. Deins nosprieda, ka tie atrodas drošībā kuģa iekšienē. Viņš ļāva skatienam slīdēt pāri apkārtnei, cenzdamies saskatīt kaut ko neparastu. Piecu minūšu laikā viņš pamanīja vismaz tikpat daudz posteņu divu vai triju novērotāju sastāvā — tie bija izvietojušies neregu­lārā aplī ap kuģi. Četrām grupām bija transportlī­dzekļi, kas zināmā mērā atgādināja viņu apvidus mašīnas, bet bija šaurāki un garāki, it kā speciāli konstruēti, lai pārvietotos pa šīs planētas ielejām.

—   Ja jau runājam par lielgabaliem… — Deinu satrauca sasprindzinājums Ripa balsī. — Kas tas? Lūk, tur …