Sargasi kosmosā

Deinam bija ļoti miglains priekšstats par Inspicēša­nas dienesta kuģa plānojumu. Atlika tikai sekot pārē­jiem. Viņš apstājās pie pirmajām atvērtajām durvīm un ielūkojās iekšā, apgaismodams telpu ar laternu. Te droši vien reiz bijusi skafandru 1111 pētnieku eki­pējuma noliktava, tāpat kā «Karalienē». Tagad ta bija tukša, pretī rēgojās skapju atvērtās durvis — šķita, ka no tiem steigā viss izvākts. Varbūt apkalpe pametusi kuģi jau kosmosā, vēl pirms katastrofas. Bet 110 kurienes tāda gadījumā bija radusies virve?

—   Augstais dievs! — šajā kliedzienā skanēja tā­das šausmas, ka Deins kā sasalis palika stāvam. Ripa balss austiņās skanēja tik saspringti, tādu šausmu pilna… Ko gan viņš bija uzgājis vadības kabīnē?

—   Kas noticis? — nepacietīgi uzsauca ārpusē pa­likušais Vilkokss.

—   Eju … — noņurdēja Kosti.

Brīdi vēlāk mehāniķis izgrūda veselu lamu vārdu birumu, kas šausmināja ne mazāk par Ripa izsau­cienu.

—   Nu, kas tur ir? — noskaitās Vilkokss.

Deins atstāja noliktavu un steigšus devās uz gaiteni, kas savienoja visas kuģa sekcijas, lai ātrāk ieraudzītu atradumu. Viņam pa priekšu skrēja Mura, un Deins drīz vien stjuartu panāca.

—       Mēs viņus atradām, — Rips neskanīgā, tādā kā novecojušā balsī ziņoja astrogatoram.

—   Ko tad? — vaicāja Vilkokss.

—   Apkalpi!

Gaitenis Deina priekšā bija aizsprostots. Viņš gan redzēja pāri Muram, bet tālāko aizsedza Kosti masī- vais ķermenis un Ripa stāvs. Rips ierunājās atkal, un Deins tikai ar grūtībām pazina viņa balsi.

—   Iesim … projām … no šejienes…

—  Jā! — piebalsoja Kosti.

Abi pagriezās, un Mura ar Deinu bija spiesti do­ties atpakaļ uz lūku, Ripām un Kosti viņus nepacie­tīgi steidzinot. Viņi izrāpās uz kuģa izliektās virsmas, un Rips aizlīda līdz stabilizatoriem. Viņš stingri pie­ķērās pie savienojumiem un izskatījās pavisam slims.

Arī Kosti seja bija kļuvusi zaļgana, bet viņš ar pū­lēm saglabāja pašsavaldīšanos. Neviens no pārējiem šobrīd neuzdrošinājās pajautāt, ko īsti viņi redzējuši. Un tikai, kad drebošais Rips atgriezās pie lūkas un norāpās lejā pa virvi, Vilkokss zaudēja pacietību.

—   Nu? Kas ar viņiem noticis? — viņš vaicāja.

—       Nogalināti! — izkliedza Rips. Un nedzīvās mel­nās klintis visapkārt atbalsoja:

—   .. .nāti .. .nāti .. .nāti…

Deins atskatījās un paspēja ievērot, ka Mura no jauna lien lūkā. Mazā stjuarta seja zem ķiveres bija pilnīgi mierīga. Visi klusēja, pat Vilkokss vairs neko nejautāja.

Dažas minūtes vēlāk austiņās atskanēja Muras balss:

—  Te arī saimniekojuši marodieri…

«Atkal marodieri,» nodomāja Deins. «Jā, šāds kuģis ir trekns kumoss, to nevar salīdzināt ar kaut kādu niecīgu mednieku. Bet kāpēc tieši marodieri? Tie va­rēja būt ļaudis, kas palikuši dzīvi iepriekšējās kata­strofās, viņiem vajadzīgi produkti, materiāli, ekipē­jums. Tiesa…»

Bet Rips tūlīt darīja galu viņa šaubām.

—  Viņus sadedzinājuši! — viņš izgrūda. — Ar blasteru! No neliela atstatuma!

Ar blasteru? Tāpat kā tos limbiešus ielejā… Kas gan te, uz Limbo, notiek? Kur rodas šī neizprotamā cietsirdība, kādu civilizētā pasaule jau sen vairs ne­pazīst? .. Bet Muram jau bija gatava cita versija.

—   Es domāju, ka tas ir pazudušais «Rimbolds», — viņš paziņoja.

Lūk, tas ir atradums! Tas pats «Rimbolds», kura pazušana noveda pie ūtrupes uz Naksosas un galu galā pie tā, ka viņi visi nokļuvuši uz Limbo! Bet kā tas te gadījies un kā gan cietis katastrofu? Tas taču ir izlūkkuģis, pats izturīgākais no Kosmiskās flotes kuģiem! Pēdējo simt gadu laikā Inspicēšanas dienests bija pazaudējis ne vairāk par diviem kuģiem. Bet fakts paliek fakts — lūk, viņš, «Rimbolds», un tam nav palīdzējušas ne asprātīgās pretavāriju ietaises, ne lieliskie, uzticamie dzinēji, ne pieredzējušās apkal­pes meistarība. Te nu tas guļ, sadauzīts, tāpat kā visas citas sarūsējušās grabažas, ko viņi bija atra­duši iepriekš…

Deins nolaidās pa virvi. Kosti viņam sekoja. Sauli aizklāja mākonis, sāka rasināt lietutiņš. Tas bija pār­gājis lietus gāzē, kad Mura beidzot atgriezās no «Rimbolda» dzīlēm. Aina, kas bija satriekusi Ripu un Kosti, uz viņu acīmredzot nebija atstājusi tik šaus­mīgu ietekmi. Viņš bija mierīgs, domīgs, tikai šķita nedaudz norūpējies.

—   Atcerieties, Vans reiz stāstīja senu leģendu? — viņš negaidot ierunājās. — Leģendu par ļoti seniem laikiem, kad kuģi peldēja jūrās, nevis kosmosā…

Uz Zemes, tās rietumu okeānā, bija kāda vieta, kur nekad nepūta vējš un bija biezi saauguši ūdensaugi. Buru kuģi šajā vietā iestrēga. Tos ieskāva zāles, un tie palika tur uz visiem laikiem. Ilgu gadu laikā tur vienkop sablīvējās simtiem un tūkstošiem kuģu, iz­veidojoties peldošai salai — simti un tūkstoši mirušu, pūstošu kuģu …

Deins pamanīja Ripa acis atspīdam interesi.

—   Jā, atceros, — viņš noteica. — Sagu… nē, Sar- gasu jūra.