Sargasi kosmosā

Tas, kas sekoja pēc tam, bija kaut kas neiedomā­jams — Deins kaut ko līdzīgu bija redzējis tikai televīzijas pārraidēs. Šķietami masīvā klints siena ielejas galā atvērās — viena tās da'ļa atvirzījās at­pakaļ, un izveidojās melns caurums. Un, tā kā gūsteknis tam bija sagatavojies, viņš arī pirmais, izvairīdamies no Kosti ķetnām, pazuda šajās durvīs.

Izgrūdis neartikulētu rēcienu, mehāniķis sekoja Snollam. Arī Deins drāzās abiem pakaļ klints rīklē. No spilgtās Limbo saules gaismas viņi bija nokļuvuši pelēkā krēslā, kurā līdzīgi uz auklas savērtām krellēm mirgoja atsevišķi gaismas plankumi. Snolls, kurš iz­rādījās teicams skrējējs, atradās labu gabalu priekšā.

Nokļuvis taisnā gaitenī, Deins atjēdzās. Viņš pa­sauca Kosti, un viņa balss atbalsojās tukšajā telpā. Kamēr viņš vilcinājās, abi pārējie turpināja skriet pa krēslaino eju.

Deins, nevarēdams izšķirties, pagriezās atpakaļ uz izeju. Ja viņi tiks nogriezti no pārējiem, grupa būs kļuvusi vēl mazāka. Ko darīt — skriet pakaļ Kosti vai mēģināt atvest šurp pārējos? Viņš vēl pamanīja nesteidzīgā gaitā ienākam Muru. Un tad, Deinam par šausmām, izeja uz ārpasauli aizvērās! Atskanēja šķindoņa, kāda raksturīga, metālam saduroties ar me­tālu, un saules gaismu acumirklī nomainīja vakars.

—   Durvis! — Deins metās uz apslēpto izeju tikpat enerģiski kā bija sekojis Snollam gaitenī. Bet, pirms vēl viņš bija to sasniedzis, Mura viņu apturēja ar spēku, par kuru viņš pavisam bija aizmirsis.

—   Neuztraucies, — sacīja stjuarts. — Nekādu briesmu nav. Vilkokss un Senons ir drošībā. Viņiem ir hipnoizstarotāji, turklāt viņi zina, kā vajadzības ga­dījumā atvērt klinti. Bet kur ir Karls? Pazudis?

Muras balss Deinu nomierināja. Sis nelielā auguma cilvēks izturējās tik pašpārliecināti, ka pagaisa pa­nika, kas bija likusi viņam skriet uz izeju.

—       Kad es viņu pēdējo reizi redzēju, viņš dzinās pakaļ Snollam.

—       Cerēsim, ka viņš to noķers. Man labāk patiktu, ja tagad Snolls atrastos pie mums, nevis kaut kur priekšā brīdinātu savējos.

Viņi steidzās tālāk un atklāja, ka gaitenis strauji pagriežas pa kreisi. Deins ieklausījās cerībā sadzir­dēt skrejošu soļu troksni. Taču, kad tas atskanēja, uzreiz bija skaidrs, ka soļo viens cilvēks. Brīdi vēlāk parādījās mehāniķis. Bālajā gaisma, ko atstaroja gludās sienas, viņa seja bija ļoti mierīga.

—   Kur ir Snolls? — vaicāja Deins.

Kosti saviebās.

—       Viņš izkļuva cauri vienai no šīm nolādētajām sienām …

—        Kur tieši? — nenogaidījis, kamēr biedrs pabeidz, Mura devās uz to pusi, no kurienes tikko bija iera­dies mehāniķis.

—        Durvis aizcirtās man deguna priekšā, tikko es pie tām piegāju, — iebilda Kosti. — Mēs nevaram viņam sekot. Varbūt vienīgi tad, ja kads atgādātu šurp to tauri no mašīnas.

Gaitenis turpinājās vēl nelielp gabaliņu un tad iz­beidzās ar sienu, tikpat monolītu ka klints ārpusē. Taču tas nebija akmens, bet tas pats vienlaidu ma­teriāls, no ka bija celtas ēkas Priekšteču pilsētas drupās.

—       Vai ši ir tā siena? — Mura piesita pie gludas virsmas.

Kosti drūmi pamāja.

—   Nav redzama ne mazāka šķirbiņa …

Dobja vibrācija, pie kuras jau bija ta pierasts, ka viņi to gandrīz nemanīja, bija jūtama cauri sienām, cauri pamatam zem kājām. Grūti pateikt, cik lielā mērā šī skaņa pastiprināja viņu neomulības sajūtu. Bet šaurais gaitenis un balā gaisma — viss liecināja, ka viņi iekļuvuši slazda.

—   Šķiet, mēs esam iestrēguši, — ieteicās mehāni­ķis. — Derētu tā kā atgriezties ielejā. Kur ir Vilkokss un Senons?

Deins paskaidroja. Arī viņš cerēja, ka ārā palikušie ar šo Jerikas bazūni atvērs ārdurvis. Viņš pagriezās un ar nolūku atgriezties pie ieejas sāka soļot pa gai­teni. Tas bija vedis taisni, kā viņš atcerejās, un tad taisnā leņķi bija sekojis pagrieziens, kura bija nozu­dis Kosti, sekodams Snollam …

Taču, kad Deins nonāca līdz stūrim un pagriezās, pazīstamā gaiteņa vietā viņa priekšā bija tikai trīs vai četras pēdas gara niša. Viņš samulsis apstājās. Te bija bijis tikai viens gaitenis, bez sānejām. Viņa priekša tagad vajadzēja būt taisnai ejai uz ārdurvīm. Bet tās vietā pacēlās siena. Viņš izstiepa roku, un pirksti sajuta gludu virsmu. Nē, tas nebija redzes māns!

Aiz muguras atskanēja apslāpēts kliedziens. Deins apsviedās un pašā laikā pamanīja vēl vienu barjeru, kas slīdēja ārā no sānu sienas un grasījās nogriezt viņu no pārējiem.

Deins pa kaklu pa galvu metās uz priekšu, cenzda­mies izspraukties pa atlikušo šauro šķirbu, bet droši vien nebūtu paspējis, ja nenāktu palīga Kosti. Liekot liela visu savu pārcilvēcisko spēku, viņam izdevās uz bridi apturēt sienu. Bet, tikko Deins bija licis otrā pusē, siena ar triumfa pilnu klikšķi noslēdza eju. Viņi bija ieslēgti sešas pēdas garā gaiteņa posmā.

—  Tīri nostrādāts, — noteica Kosti. — Mēs tagad te sēdēsim, līdz viņiem labpatiksies ierasties mūs apciemot.

Mura paraustīja plecus.

—       Tagad varam nešaubīties, ka Snolls sacēlis troksni.

Tomēr stjuarts neizskatījās norūpējies. Kosti sāka izklaudzināt sienu, uzmanīgi ieklausīdamies, it kā ce­rēdams ar šo skaiiu to atvērt.