Sargasi kosmosā

Deins tikko noturējās kājās, kad Kosti gandrīz me-

šus uzmeta rīgelieti viņam virsū. Viņš ar elkoni at­grūda to pie sienas un gaidīja.

—   Tas esi tu, Frenk? Paej sāņus, puis… visi paejiet sāņus!

Deinam uzgrūdās virsū vēl kāds ķermenis, un viņš kopā ar rīgelieti un Muru pakāpās atpaka|.

Sargi seju, muļķi! — iesaucās Ali. — Sāc ar minimālu jaudu, lai redzētu, kā tā lieta iet!..

Kosti iesmējās.

—   Es šito lietiņu pārzināju teicami, dēliņ, kad tu vel mācījies staigāt. Laiks tagad parādīt, uz ko spē­jīgs tēvocis Kosti. Nu, laimīgu startu!

Gandrīz vienlaikus ar šo bravūrīgo lozungu, kurš bija skanējis neskaitāmos bāros, kad tirgoņi bija at­griezušies mājās pēc ilgiem ceļojumiem, izšāvās ap­žilbinoša liesma, padarīdama viņus visus aklus.

Deins, ar roku sargādams acis, caur pirkstiem lūkojās, kā žilbinošais kūlis koncentrējas uz klints, kā akmens sakarst vispirms līdz sarkankvēlei, tad līdz baltkvēlei, izkūst un urdzošā straumītē tek uz grīdas. Dedzinošiem viļņiem vēlās virsū karstums, piespiežot visus atkāpties — visus, izņemot vienu milzīgu stāvu, kurš palika savā vietā, pavērsis ieroci pret klinti un nolaidis ķiveres sejsargu, laiku pa lai­kam nodrebēdams, kad no stobra izšāvās jaunas strūklas un triecās pret drūpošo sienu. Kā gan Kosti varēja izturēt šo svelmi? Tam vajadzēja iet pāri cil­vēka spēkiem.

Stars joprojām neatlaidīgi grieza akmeni, kas, caurumam arvien palielinoties, plēksnēm vien bira uz visām pusēm. Izlādēšanās indīgie izgarojumi spiedās rīklē, izraisīja mokošu klepu, kairināja acis un lika tām asarot. Taču Kosti stāvēja savā vietā stabili kā robots.

—   Kari! — Ali sauciens pārgāja kliedzienā, — uzmanies … apstājies!

Atskanēja brīkšķis, no klints atdalījās liels gabals un dārdēdams nobruka uz gaiteņa grīdas. Mehāniķis pēdējā brīdī parāvās sāņus tikai tik daudz, lai viņu neķertu. Ar brīvo roku viņš uzsita pa kādu gruzdošu vietu uz biksēm. Taču otra roka nenodrebēja, tvē­riens neatslāba un iznīcinošais stars turpināja urb­ties tieši tajā vietā, kur vajadzēja.

Liesmas atblāzmā Deins ieraudzīja rīgelieša seju. Ar savām platajam acīm viņš kā hipnotizēts blenza uz Kosti, un šajā skatienā atspoguļojās šausmas. Viņš atkāpās tālāk no priekšā pavērtajiem elles vārtiem, taču šķita, ka viņš vairāk baidās no cilvēka, kas to visu bija uzsācis, nekā no blastera.

—   Gatavs! — atskanēja ķiveres apslāpētā Kosti balss.

Viņi vēl neuzdrošinājās tuvoties kvēlojošajām dur­vīm, ko mehāniķis bija izgriezis. Taču viņš jau bija iebāzis ieroci makstī, tātad uzskatīja darbu par pada­rītu. Tagad viņš pienāca pie pārējiem, atbīdīdams sejsegu, un varēja redzēt, kā spīd viņa nosvīdusī seja. Ar cimdotajām rokām Kosti ņēmās enerģiski dauzīt pa gruzdošajam vietām jakā un biksēs, izplatīdams apdegušas ādas un auduma smārdu.

—   Kas tur ir? — vaicāja Deins.

Kosti sarauca degunu.

—   Cits gaitenis, un tajā ir tumšs kā peklē. Bet mēs vismaz varam tikt ārā no labirinta!

Kaut gan visi dega nepacietībā turpināt ceļu, vaja­dzēja nogaidīt, līdz varēs droši doties cauri izgriez­tajām durvīm, kas joprojām izstaroja karstumu. Viņi sakārtoja ķiveres, ievīstīja Ali neaizsargāto galvu

rīgelieša jakā un bija gatavi doties uz priekšu. Bet pirms tam Kosti pēdējo reizi pievērsās gūsteknim.

—   Mēs varētu ņemt tevi līdzi, — viņš paziņoja. — Bet baidos, ka tu ceļā izcepsies, turklāt tu mums tikai traucēsi, ja tur, ārā, iznāks saķeršanās ar taviem drauģeļiem. Tāpēc mēs tevi vienkārši iesaldēsim — tā sakot, līdz pieprasījumam.

Viņš sasēja rīgelietim kājas, savilka ciešāk saites uz rokām un pavēla viņu tālāk no karstās gaiteņa sienas.

Tad, ielenkuši Ali, viņi ātri izgāja pa atvērumu gaitenī. Atkal viņus ieskāva tumsa, un visi pārlieci­nājās, ka arī te, tāpat kā labirintā, lukturīši ir bezspē­cīgi. Taču ceļš viņu priekšā vismaz bija gluds un taisns, bez sānejām, kuras varētu vest nepareizā vir­zienā.

Visi palēnināja gailu, lai Ali varētu tikt līdzi, un sadevās rokās, kā bija to darījuši labirintā.

—   Tumšs kā ķešā!… — vispārējā klusumā noņur­dēja Kosti. — Vai tiešām šiem Priekštečiem nebija acu?

Ali sagrīļojās, un Deins ātri aptvēra viņu ap ple­ciem. Viņš juta inženiera palīgu saraujamies — acīm­redzot neveiklas tvēriens bija sagādājis viņam sāpes. Taču Ali neizdvesa ne skaņu.

—   Te ir izeja, mēs esam sasnieguši gaiteņa galu,— paziņoja Mura. — Tiesa, tālāk ir cits tunelis — pla­tāks, daudz platāks…

—   Jo platāks ceļš, jo svarīgāka viela, uz kurieni tas ved, — ierunājās Deins.

—   Un tā mēs izkļūsim ārā no šejienes, — piebilda Kosti. — Man apnicis klaiņot pa šo mēslu bedri. Uz priekšu, Frenk, ved mūs!

Visi četri devās tālāk. Sekoja ass pagrieziens pa labi. Tagad viņi soļoja cits citam līdzās, un Deinam radās kaut kāda telpas izjūta, lai gan tumsa joprojām bija tikpat necaurredzama.

Pēkšņi viņi apstājas — šoreiz nebija vainīga siena, bet troksnis — priekšā atskanēja kliedziens un šāviena troksnis. Brīdi vēlāk norībēja vēl viens šāviens.

—   Gulties! — nošņāca Mura. Bet pārējie jau to darīja bez teikšanas.