Starp diviem laikmetiem

Nekas cits neatlika, bija vien jāiet uz šo ēku, taču biju pārliecināts, ka numurs pie kantora durvīm nebūs tas, kuru man iedeva Rūbs, un tā arī bija. Noso­ļoju lietu veselu kvartālu garām laika gaita cietušai ķieģeļu sienai. Starp to un ietvi šaurā cieši noblietētas zemes strēmelītē auga kādu pēdu augsts izpūris un nekopts dzīvžogs. Mazajos, stīvajos zaros uzķērušās, karājās celofāna skrandas, uz sienām ar krāsu bija ii/smidzināti neķītri vardi, un es sāku prātot, vai man pietiks dūšas palūgt Frenkam, lai pieņem mani atpa­kaļ darbā.

Kvartāla galā ēkā bija parastas koka durvis ar iiosubējušu metāla rokturi un atslēgu. Pelēkā krasa bija saplaisājusi un atlupusi, vietām atklājot kailu koku; durvis izskatījās aizslēgtas. Taču uz mit­rajiem ķieģeļiem virs tām ar šablonu bija uzkrāsots lifilt.s numurs, kas bija tik izbalējis, ka to tik tikko VfirHfi salasīt un tas bija Rūba iedotais numurs. Es pieklauvēju pie durvīm. Klusums, tikai ceturtdienas rīta dārdoņa pilsētā cēlas līdz debesīm, un man aiz muguras uz mašīnu jumtiem un pārklājiem čabēja lietus. Es neticēju, ka uz manu klauvēšanu kāds atbildēs vai pat ka otrpus durvīm vispār ir kāds, kas to dzirdētu.

Tomēr tur kāds bija. Rokturis noklabēja, pagriezās, durvis atvērās, un pa tām paskatījās jauns, melnma­tains puisis baltā kombinezonā; uz viņa krūšu kaba­tiņas ar sarkanu diegu bija izšūts: «Dons»; rokā viņš turēja «Sports Illustrated» numuru.

Sveiki, sveiki, nāciet tik iekšā! te nu gan laiciņš!

Es viņam garām iegāju iekšā. Kad jauneklis aiz­vēra durvis, es uz viņa muguras izlasīju uzrakstu ar sarkaniem bloka burtiem: «Brāļi Bīkiji, transport- strādnieks.»

Mēs atradāmies kantorī, kurš bija bez logiem un nebija lielāks par desmit kvadrātpēdām; to apgais­moja dienasgaismas spuldzes. Istabiņā bija rakstām­galds, grozāmais krēsls un pāris dzeltenu ozolkoka krēslu, no kuriem lielākā daļa lakas bija nolupusi. Pie sienas karājās brāļu Bīkiju firmas kalendārs un daudz ierāmētu fotogrāfiju ar smaidošiem vīriem, kas pozēja pie Bīkiju furgoniem.

—   Ar ko varu pakalpot? — jautāja jauneklis kom­binezonā, nosēzdamies aiz sava rakstāmgalda. — Pārvadājums? Uzglabāšana?

Teicu, ka esmu ieradies sastapties ar Rūbu Prīnu, un gandrīz gaidīju, ka viņš rādīs stulbu seju, tomēr viņš pajautāja manu vārdu, uzgrieza kādu numuru, ar zodu norādīdams man uz drēbju pakaramo pie sie­nas.

—   Pakariniet mēteli un cepuri, — viņš teica man, pēc tam aparātā: — Misters Morlijs pie mistera Prīna.

Noklausījies atbildi, viņš noteica: — Labi, — un nolika klausuli. — Prīns būs lejā pēc minūtes; jūtie­ties kā mājās.

Atgāzies grozāmajā krēslā, viņš atkal sāka lasīt žurnālu.

Es sēdēju, cenzdamies iedomāties, kas tagad notiks, taču man nekas neienāca prātā, un es notvēru sevi pētām ierāmētās fotogrāfijas; uz vienas ar baltu tinti bija uzrakstīts «Komanda 1921», tajā bija redzams Bīkiju furgons, veca kravas mašīna, kuras riteņiem bija metāla spieķi un lietas gumijas riepas; pusei komandas locekļu bija garas ūsas.

No manis pa labi noklabēja durvis, kas bija ierī­kotas vienlaidus ar sienu. Kad tās atsprāga vaļā, es paskatījos un ieraudzīju, ka šai pusē tām nav roktura. Rūbs stāvēja, ar kāju pieturēdams durvis aiz sevis vaļā. Viņam mugurā bija tīras audekla bikses un balts krekls ar īsātn piedurknēm un atpogātu apkaklīti. Rūba delmi bija noauguši ar cirtainām, sarkanām spalvām un tik resni kā mani bicepsi, pie tam mus­kuļaināki.

—  Redzams, atradāt gan mūs. — Viņš pastiepa roku. — Sveiks, Saj. Priecājos jūs redzēt.

—   Pateicos. Jā, atradu. Par spīti maskējumam.

Ak, īstenībā mēs nemaz neesam maskējušies.

Viņš paaicināja mani līdzi un ļāva durvīm aiz mums aizcirsties; tās klusi, dobji nobūkšķēja, un es nopratu, ka tās ir no krāsota metāla. Mēs stāvējām mazā gaitenītī ar cementa grīdu, to vāji apgaismoja kaila spuldze stiepļu režģī pie griestiem. Mums pre- lim atradās divas ar zaļu emalju klātas lifta dur­vis, un Rūbs pasniedzās man garām, lai piespiestu pogu.

īstenībā eka ir tada pati, kada bijusi gadiem ilgi; no ārpuses. Vel pirms desmit mēnešiem tajā at­radās īsts parvadājumu un uzglabāšanas uzņēmums. Mēs to nopirkām un kādā norobežotā ēkas daļā vēl aizvien pa druskai nodarbojamies ar pārvadāšanu un uzglabāšanu; ar to pietiek, lai saglabātu fasādi.

Durvis atslīdēja vaļā, mēs iekāpām liftā, un Rūbs piespieda pogu ar ciparu 6. Vēl otra poga ar sala- sāmu apzīmējumu bija 1. Pārējās bija aizlīmētas ar nosmulētu lenti.