— Nē. īstenībā es pat esmu tāds kā Mondriāna
Frenks izskatījās noskumis un pamāja ar galvu. Kaut ko tādu viņš pats būtu gribējis darīt, taču viņam divi bērni mācījās vidusskolā, pēc tam tie būs jāsūta universitātē. Frenks teica, ja es steidzoties, tad varot aiziet tūlīt, līdzko pabeidzot iesāktos darbus, un ka viņš pirms šķiršanās gribot man izmaksāt kādu lāsīti. Es viņam pateicos, juzdamies draņķīgi melu dēļ, un liftā nobraucu lejā uz vestibilu, kur atrodas telefona automātu būdiņas. Tur es uzgriezu Rūba iedoto numuru.
Bija ilgi jāgaida, kamēr viņš pienāca pie tālruņa. Pirms tam man vajadzēja runāt ar diviem cilvēkiem, vispirms ar kādu sievieti, pēc tam vīrieti, tad bija jāgaida veselas divas minūtes, un operators pieprasīja papildmaksu. Beidzot Rūbs atbildēja, un es teicu:
— Es piezvanīju, lai pateiktu: ja es to darīšu, man vajadzēs par to pastāstīt Ketrinai.
Iestājās diezgan ilgs klusums. Tad Rūbs teica:
— Nu, jums nebūs daudz ko stāstīt, pirms nebūsim skaidrībā, ka jūs esat derīgs. Ja izrādīsies, ka ne, mēs pateiksim jums paldies par pūlēm, un tad jums nebūs nekā, ko viņai stāstīt. Vai varam tā vienoties?
— Aha.
— Ja jūs izlemsiet pievienoties Projektam un zināsiet, ko mēs darām… — Viņš brīdi vilcinājās. — Nu, man šķiet, tad jums viņai būs jāpastāsta. Mums ir divi precējušies puiši, un viņu sievas zina. Mēs viņas nozvērinām klusēt un ceram, ka viņas nepļāpās.
— Okei. Kas notiktu, ja viņai paspruktu mēle, Rūb? Vai arī man? Prasu to tikai aiz ziņkārības.
— Maskējies vīrs cieši piegulošā melnā tērpā nolaidīsies pa skursteni pie jums un izšaus uz jums saindētu bultu, kas jūs paralizēs. Tad mēs iespundēsim jūs cieši noslēgtā caurspīdīgā plastmasas bluķī unļ uzglabāsim līdz 2001. gadam. Dieva dēļ, nekas nenotiks. Vai jūs domājat, ka kāds no CIP
— Jā.
Labi, pirmajā brīvajā diena, kad varat, atnaciet pie mums ap deviņiem no rīta. — Un viņš pateica adresi.
Un tā trīs dienas vēlāk, ceturtdienas rītā mazliet pēc deviņiem, pārāk satraukts, lai brauktu ar taksometru, es kājām gāju pa lietu — labais laiks acīmredzot bija beidzies — un pēc Rūba iedotās adreses meklēju vajadzīgo māju. Es samulsu vairāk un vai- rāk; es atrados augšējā Vestsaidā, rajonā ar mazām fabrikām, mašīnu tirgotavām, vairumtirdzniecības veikaliem, grāmatsietuvēm. Visām ielām abās pusēs cieši cita pie citas stāvēja automašīnas ar labās puses riteņiem uzbrauktas uz ietves malas. Ietves bija piemētātas ar slapjiem papīriem, salauzītām apelsīnu dzēriena kārbām, sadauzītiem stikliem; neredzēja neviena kājāmgājēja. Meklēdams uzdoto adresi, devos uz rietumiem, aizvien tuvāk un tuvāk upei. Pagāju garām Baza Benistera neona reklāmu ražošanas uzņēmumam, kurš atradās netīrā mājā ar baltiem ģipša rotājumiem; logi bija piekrauti ar papes kārbām. Blakus mitinājās brā|u Fioru veikals «Jaunumi vairumā»; durvis bija aizslēgtas ar priekškaramo atslēgu, pie ieejas gulēja sadauzīta vīna pudele. Pāri ielai aiz stiepļu žoga klusas un pamestas lietū gulēja simtiem klučos sapresētu un sarūsējušu automašīnu.
Es sāku prātot, vai neesmu izjokots un Rūbs Prins nav … kas? Varbūt aktieris, kas angažēts, tai ievilinātu mani kādā veikli izdomātā jokā? Tas nelikās ticami, tomēr numuram, ja tāds vispār bija, vajadzēja būt nākamajā kvartālā, bet es redzēju, ka to visu aizņem viena pati liela sešus stāvus augsta sodrējos nomelnējusi ēka, virs kuras slējās laika gaitā cietis koka ūdenstornis; uz platas balti izbalojušas svītras tieši zem jumta izlasīju: «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana, 555—8811.» Tikai paskatījies vien uz uzrakstu, varēju pateikt, ka izkārtne tur stāvējusi jau gadiem ilgi.
Sienas bija bez logiem, tikai vienā stūrī tieši priekšā pāri ielai pirmajā stāvā bija divas lielas vitrīnas, uz kurām ar zeltītiem burtiem bija uzrakstīts: «Brāļi Bīkiji.» Nelielajā kantorī aiz logiem viņpus letes pie galda sēdēja meitene un darbojās ar elektrisko aritmometru. Augstu uz sienas man pretim taisnstūra paneli uz ķieģeļiem bija uzkrāsots: «Vietējie un tālie pārvadājumi; uzglabāšana — mūsu specialitāte. Apvienoto auto pārvadājumu līniju aģenti.» Uz ielas pie metāla vārtiņiem stāvēja zaļš furgons ar uzrakstu «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana». Divi vīri baltos kombinezonos svieda mašīnā aiz- sargpārklāju kaudzes.