Starp diviem laikmetiem

Bet Kārmodijam trūka miera un pacietības; viņš pietupās, pacēla riekšavu papīru un sāka pluinīt un vīstīt iekurus, gan pa vienam sviezdams liesmās, gan kraudams kaudzītēs; tagad liesmas pēkšņi uzplīvoja, sprakšķot kā ugunskurs. Kārmodijs metās pie Džeika, un viņa rokas bija aizņemtas, atsprādzējot jostu krēsla aizmugurē. Es varēju vienīgi mierīgi stāvēt, un Džūlijas acīs iezagās izmisums, kaut gan viņa paklausīgi pakļāvās manai rokai uz viņas pleca.

Sprādze bija attaisīta, Džeiks uzlēca no krēsla, grī­ļodamies pēc tik ilgas nekustēšanās — un, patiešām, krita uz priekšu, liesmās! Taču viņš nebija kritis, viņš bija meties ugunī un vāļājās pa to kā prātu zaudējis; kantori piepildīja apsvilušu matu un drānu smaka! Viņš nodzēsīs uguni, viņam tas izdosies! Bet Kārmo­dijs satvēra viņu pie potītes un uz muguras rāva laukā no uguns. Džeiks kulstīja rokas, cenzda­mies kaut kur pieķerties. Viņš izrāva kāju un rāpus sleidzās atpakaļ liesmās, taču Kārmodijs aizskrēja viņam garām un iespēra ar kāju sāniski tieši pa degošo žūksni, pagrūzdams liesmojošo masu zem mūsu durvju apakšējā dēļa. Mēs ar Džūliju instinktīvi paravāmics sāņus, papīri aizslīdēja pa grīdu mums pa vidu un iekrita šahtā. Acumirklī mēs izdzirdām, kā, no jauna atdzīvodamās, ierūcas liesmas, un es vēl laikus paspēju pagriezties un paskatīties leja šahtā, lai ieraudzītu degošo bumbu, kas pašķīda; brīdi liesmas saplaka, un tad papīru masa šahtas dibenā uzliesmoja kā eksplozija. Uguns tagad vairs nesprak- stēja, bet dārdēja kā ūdenskritums, un liesmu mēles lēkāja uz augšu pa šahtu jau līdz trešdaļai tās aug­stuma; mēs sakām jau just karstumu!

Uguni vairs nevarēja savaldīt, ilgāk gaidīt nedrīk­stēja. Es pagriezu kreiso plecu pret aiznaglotajām durvīm, spēcīgi atgrūdos ar labo kāju; atplēstie dēļi ielidoja kantorī, un es izspraucos cauri. Saķēru Džū­lijas roku, un mēs pārkāpām pāri pēdējiem diviem dēļiem, kas vēl atradās savā vietā. Džeiks, nometies uz rokām un ceļiem, bija saķēris Kārmodija kāju ar abām rokām, Kārmodijs mežonīgi lēkāja uz otras, lai noturētos līdzsvarā. Viņi pagriezās un galīgi pār­steigti skatījās uz mums. Brīdi viņi nekustējās, gluži kā sastinguši dzīvajā bildē, — Kārmodijs uz vienas kājas, Džeiks līz ceļgaliem, turēdams Kārmodija otru kāju aiz potītes.

— Bēdziet! — es kliedzu. — Jums jābēg! Paskatie­ties, dieva dēļ!

Es rādīju uz durvīm un šahtu; liesmas nevarēja redzēt, taču varēja dzirdēt dobju rūkoņu un saskatīt, kā trīsuļo un virmo sakarsušais, mirdzošais gaiss. Tad Džeiks no visa spēka parāva Kārmodija kāju, viņa otra kāja paslīdēja uz blīvās, slidenās papīra masas, un abi nogāzās uz grīdas, sajaukdami papī­rus. Džeiks kā dzīvnieks uz ceļiem leca virsū Kārmo­dijam, un viņi sāka valstīties pa grīdu. Nezinu, vai Džeiks nesaprata, ka uguns iekļuvusi šahtā un ka to sen vairs nevar nodzēst, vai arī viņš pilnīgi bija zau­dējis spēju domāt, redzēdams, ka aiziet bojā viss, uz ko viņš balstījis savas cerības. Taču laukā, gaitenī, es dzirdēju steidzīgus soļus un kāds vīrietis ieklie­dzās: «Ugunsgrēks!» Soļi izmisīgā steigā dipēja pa kāpnēm uz leju no augšējā stāva, un kāda sieviete izmisumā iekliedzās. Skanēja vēl vairāki saucieni: «Ugunsgrēks!», un tagad bija jādomā tikai par Džū­liju. Paris, kas valstījās un cīkstējās uz grīdas, bija brīdināts, nekas nekavēja viņus bēgt, un es pagrie­zos uz durvīm, saņēmis Džūlijas roku savējā, taču viņa raustīja roku, cenzdamās atbrīvoties. Viņa kliedza:

— Džeik! Džeik! Dieva dēj, bēdz!

Es turēju viņas roku tik cieši, ka baidījos salauzt, vilku viņu uz durvīm un atvēru tās. Es paliecos, satvēru arī Džūlijas otru roku, lai viņa nevarētu ieķerties stenderē, un, izbīdījis viņu lauku, piespiedu skriet pa mazo gaitenīti uz kāpnēm.

Visā ēkā dzirdējām kliedzienus un saucienus: «Ugunsgrēks!», dipēja soļi, sauca vārdus. Ar kreiso roku aptvēris Džūlijas plaukstas locītavu, es skrēju pussoli viņai pa priekšu un rāvu viņu sev līdzi; ātri drāzāmies lejā pa kāpnēm, mūsu kājas lidoja; es modri uzmanīju, lai mēs nepakluptu, tad pēkšņi sagrābu margas, un mēs strauji apstājāmies. Kāpnes bija kārtībā, un tagad mēs pāri margām varējām redzēt lejā kāpņu telpu, kā arī to platformu un nākamo kāpņu posmu uz otro stāvu. No otrā stāva līdz pir­majam kāpnes, kas atradās tieši blakus lifta šahtai, bija pilnīgi izdegušas, pazudušas; blīvu oranžu liesmu masa un biezi, melni dūmi virpuļodami locījās uz augšu mums pretim. Kāds vīrietis kreklā, joprojām turēdams rokā spalvaskātu, un divas meitenes, uzrā­vušas svārkus līdz pusstilbiem, lēnām kāpās atpa­kaļ uz augšu pa kāpnēm, kā apburti skatīdamies uz rūcošo, melni oranžo masu lejā. Pēkšņi viņi apgriezās un skrēja augšā pie mums.

Mēs brāzāmies atpakaļ pa kāpnēm, pirms viņiem un tad cik jaudas metāmies pa garo gaiteni,' kas stiepās visas ēkas garumā, uz Pārkrovas kāpnēm.