Starp diviem laikmetiem

Kārmodijs izvilka lielu virtuves sērkociņu un gar īkšķa nagu to veikli uzrāva. Viņš turēja liesmiņu pie Džeika cigāra, kamēr tas iedegās un tā gals pārvēr­tās par sarkanu aplīti; man kuņģis apgriezās otrādi, tukšā dūšā pirms brokastīm redzot šādu skatu. Tad Kārmodijs aizkūpināja savu cigāru — laiski, ar baudu, kā īsts cigāru smēķētājs. Viņš izpūta apaļu zilu dūmu mutuli, tad izņēma cigāru no mutes un, turēdams to ar četru pirkstu galiem un īkšķi, apmie­rināts pārbaudīja degošo galu. Mirkli viņš vēroja, kā cigāra gals pārvelkas ar pelnu kārtiņu. Tad viņš salieca plaukstas locītavu, lai pavicinādams izdzēstu sērkociņu, tomēr neizdarīja to. Viņa acis pievērsās liesmiņai, kas bija jau sasniegusi sērkociņa vidu; aiz tās palika melna nodegusī daļa. Kārmodijs stāvēja un vēroja mierīgo oranžo liesmiņu, īkšķis un rādītāj­pirksts aizvilkās līdz sērkociņa galam, lai neapsviltu. Tad viņš atrāva īkšķi no rādītājpirksta un ļāva sēr­kociņam ar plīvojošo liesmiņu nokrist uz grīdas.

Sērkociņš būtu varējis nodzist, iekams sasniedza grīdu, vai arī butu varējis nokrist uz kailas grīdas un izdegt. Bet nolūza tā pārogļotais gals, un liesmiņa pieplaka zīdpapīra malai. Telpā valdīja pilnīgs sastingums un klusums, locījās tikai sīkais liesmiņas ķīlis. Kārmodijs stāvēja, Džeiks sēdēja, sakodis cigāru zobos, paliecies tik tālu uz priekšu, cik spēja, un abi, acu nenovērsuši, skatījās uz sērkociņu. Šķita, ka tas izdzisīs, pēkšņi uz augšu pacēlās tieva dūmu strūkliņa, tomēr — nē; maza, bāla uguntiņa uzlies­moja, uz brīdi sastinga, tad pēkšņi uz papīra parādī­jās dzelteni apmalots aplis, kas tūlīt nobrūnēja. Skrandainais caurums papīrā auga, apogļotais aplis pletās, un ap tā malām parādījās liesmas. Varēja jau dzirdēt sīkus sprakšķus, liesma uzblāzmoja sarkana un palēcās, papīrs spilgti uzliesmoja. Uguns aplis auga lielāks un līda uz papīra malu, pieķērās augšē­jai lapai, un ari tā uzliesmoja.

Es neatskārtu, kā biju piecēlies, bet, protams, rnēs abi ar Džūliju bijām kājās. Viņas roka satvēra manu locītavu, acīs dega jautājums. Es stāvēju, piespiedis seju pie spraugas starp dēļiem, un vilcinājos. Ja nu Džeiks vai Kārmodijs tagad būtu paskatījušies uz spraugu zem durvīm, viņi būtu ieraudzījuši mūsu kājas zeķēs, bet, protams, ne viens, ne otrs to neda­rīja. Liesma lēnām auga, slīdēdama pāri lapām, un es zināju, ka, samīdot ar kājām, to vēl var apslāpēt; es varētu ar plecu izlauzt dēļus un dažās sekundēs nodzēst uguni. Iekāpu kurpēs, lai būtu gatavs, arī Džūlija uzvilka savējās. Tad es pacēlu mēteļus un cepures, un mēs apģērbāmies; mūsu acis nenovērsās no spraugas. Es biju modrs, gatavs iejaukties brīdī, kad uguns kļūst nevaldāma; es uzsmaidīju Džūlijai. Es biju nobažījies, taču ne iebiedēts, un arī Džūlija nebija nobijusies.

Bet Džeiks bija sasiets un nevarīgs. Man šķita, ka viņš cenšas aizturēt vārdus, viņa zobi sakoda cigāru, tomēr viņš nespēja novaldīties.

—   Debess augstā! — viņš iesaucās. — Nē!

Tad viņš paskatījās uz Kārmodiju, un viņa acis lūdzās, tās zvēroja naidā, tomēr lūdzās.

Kārmodijs pameta skatienu uz Pikeringu, taču viņš bija aizrāvies, viņa acis atkal piesaistīja lēni augo­šais, klusi sprakstošo liesmu aplis — tik liels kā šķīvis.

—   Ta ir atbilde, vai ne? — Kārmodijs klusu noteica. — Sadedzināt jūsu nolādētās aktis, un ar to lieta būs izbeigta. Man tikai tas neienāca prātā.

—   Kārmodij, dieva dēļ! — Džeiks iesāka apvaldītā balsī, bet tad iekliedzās: — Atraisiet mani!

—   Kāpēc? — Kārmodijs neķircinājās; tas bija nopietns jautājums.

—   Kārmodij, jūs nedrīkstat! Kas notiks ar cilvē­kiem ēkā? Ar svešiniekiem, kas nekad nav nodarījuši jums ļaunu!

—   Tie izbēgs, mājai ir daudz kāpņu. Un tā vairs nekur neder; Poters būs laimīgs, ka atbrīvosies būv­laukums. — Viņš ņirdzīgi uzsmaidīja Džeikam, paķēra no galda savu mēteli un uzvilka mugurā. Es redzēju, ka liesmas vēl arvien viegli samīdīt; tas bija skaidrs, un gaidīju. Ja Kārmodijs aizies, man būs jāizspraucas pa durvīm, jāsamīda liesmas, un mums būs jāatbrīvo Džeiks. Es vēl aizvien cerēju, ka Kār­modijs nedomā pamest Džeiku — un viņš to neda­rīja. Vilkdams mēteli mugurā, viņš sagādāja tam dažus smagus brīžus. Tad sāka ņirgt.

—   Es jūs atbrīvošu. Pēc minūtes. Mēs metīsimies laukā, kliegdami: «Uguns!», un māja vienā mirklī būs tukša. Nevienam nenotiks nekas ļauns.

Kārmodijs stāvēja un gaidīja. Taču papīra lapas gulēja gludā blāķī; tas bija biezs vairāku kārtu papīra paklājs un tik viegli neaizdegās; lai uzliesmotu ātri, bija nepieciešams gaiss no apakšas. Kādu laiciņu liesmas izplatījās gandrīz precīzā aplī. Mēs vērojam, kā tas pārvēršas ovālā laukumā ar apogļotām malām. Es vēl aizvien aizturēju Džūliju, uzlicis roku viņai uz pleca; rnēs stāvējām nekustēdamies, klusi un vēro­jām. Manu apziņu stingri pārvaldīja doma par neie­jaukšanās svarīgumu; jāgaida, kamēr viņi drīz vien aizies, tad mēs ar Džūliju varēsim izsprukt no ēkas. Es nebiju šeit, lai mainītu notikumu norisi, vismazāk jau, lai glābtu sagrabējušu vecu māju.