Starp diviem laikmetiem

Džūlija centās apstāties pie mazā gaitenīša uz Džeika kantori, taču es rāvu viņu aiz rokas un kliedzu, ka viņi droši vien ir jau laukā un projām. Tad mēs bijām tam jau garām, soļi dipēja uz koka grīdas, mēs joņo­jām uz otrām kāpnēm mums priekšā. Tomēr, lai cik ātri arī skrējām, nonācām tur par vēlu.

Kāpņu laukumiņā mēs pāri margām palūkojā­mies lejup, un — arī Pārkrovas kāpnes bija liesmās līdz otrajam stāvam, un, kamēr mēs stāvējām un ska­tījāmies, liesmas pa kāpnēm rāpās uz augšu. Acīm­redzot uguns bija uzliesmojusi visā apakšējā stāvā, droši vien viss mājas pirmais stāvs bija jau liesmās. Vīrietis un abas meitenes, kas skrēja aiz mums, arī bija uzjoņojuši augšā, un tieši tad, kad mēs visi pagriezāmies atpakaļ uz to pusi, no kuras bijām atskrējuši, tālu aiz mums kāpņu galā parādījās lies­mas. Tās sitās augstāk, skāra nākamā stāva apakšējo daļu, un tad abi šie stāvi jau dega; tad es apjēdzu, ka grīda mums zem kājām ir karsta.

Mums blakus atradas durvis uz vienu no kantoriem Pārkrovas pusē; es satvēru durvju rokturi — tās bija aizslēgtas. Pagriezos — vēl aizvien turēdams Džūliju pie rokas —, un mēs pa gaiteni skrējām garām durvju virknei uz vienām pašā viņā gala, jo tās stāvēja vaļā. Aizskrējusi pie tām, mēs ieraudzījām uz durvīm uzrakstu «New York Observer»; iedrāžamies lielā telpā, kur stāvēja rakstāmgaldi ar nolaižamām vir­sām, galdi un aktu skapji. Viens logs bija vaļā, tā zaļie aizkari plandījās. Ja mums bija kāda iespēja izkļūt no ēkas, tad tikai pa šo logu, un es iekšēji sastingu aiz bailēm, atcerēdamies ēkas ārējo izskatu. Ārpusē tai nebija nekādas dzegas, tikai palodzes, un mēs bijām trešajā stāvā, pie tam tie bija trīs ļoti aug­sti stāvi; mēs nevarējām lēkt lejā.

Svaigajā sniegā uz palodzes bija kāju nospiedumi. Vai kāds bija uzkāpis uz tās un nolēcis lejā? Es paskatījos laukā; lejā uz ietves neredzēja nevienu saļimušu stāvu. Bet es ieraudzīju, ka pie Pasta ēkas sienas pa diagonāli pāri ielai un Pilsētas valdes parkā jau lasās kopā pūlis. Drūzma auga, es varēju redzēt, ka cilvēki skrien pa parka taciņām, lai pie­vienotos pārējiem. Uz ielas tieši zem mums bija apstājusies pirmā ugunsdzēsēju mašīna, divi uguns­dzēsēji ar šļūteni skrēja pie hidranta. Un tālu aiz parka no Brodveja uz mūsu pusi Meilstrītā ar slaidu loku iegriezās četru pelēku zirgu vilkts pajūgs ar ugunsdzēsēju kāpnēm un ķekšiem.

Visu to es ieraudzīju sekundes simtdaļā; tad es paskatījos uz palodzi un ieraudzīju izkārtni, kuru reiz biju lasījis no ielas — «New York Observer». Ar zemāko malu tā bija piestiprināta pie sienas, bet aug­šējā mala sarūsējušās stieplēs karājās kādu pēdu 110 sienas. Man nebija ne jausmas, vai tā spētu noturēt mūsu svaru; es zināju, ka tādām vajadzībām tā nav domāta. Iespējams, ka 1ā noturētu Džūliju; viņai bija jāiet pirmajai, kamēr vēl mans svars nebūs atslābinā­jis vai atrāvis izkārtni no sienas.

Laukā, Džūlij! — es uzsaucu. — Uz izkārtnes! Lieniet uz Times Building!

Taču Džūlija papurināja galvu, aizvēra acis un nobālēja. Viņa stāvēja aizvērtām acīm un kratīja galvu, un es sapratu — ir cilvēki, kas vienkārši nespēj pārvarēt bailes no augstuma. Aizcirtu kantora durvis, lai aizturētu tuvojošos uguni; zem tām jau virpuļoja melni dūmi.

Izrāpos laukā uz palodzes un pietupos. Izliku kreiso kāju ārā uz izkārtnes augšējās slīpās malas un lēnām pārvietoju svaru uz tās. Izkārtne izturēja, un es, ar abam rokām pieķēries pie palodzes, noliku labo kāju noteka starp izkārtni un ēku. Tad lēni nostājos un atlaidos vaļā no palodzes, pārvietodams visu svaru uz izkārtnes; vējš svieda man sejā un acīs asas snieg­pārslas, un, jocīgi, par spīti nāvīgajām bailēm, ka izkārtne varētu notrūkt un es nokrist, es priecājos par savu kažokādas cepuri un mēteli. Izkārtne iečīkstē­jās, tomēr izturēja. Savā tumšajā mētelī un cepurītē Džūlija stāvēja kā pārakmeņojusies, stingi skatīda­mās uz mani; iekams viņa paspēja atkāpties, es ar labo roku satvēru viņas rokas locītavu un vilku tik spēcīgi, ka viņai bija jāuzliek celis uz palodzes, lai es neizrautu viņu laukā. Es turpināju vilkt viņu, un tagad, lai nenokristu, viņai bija jāuzliek uz palodzes arī otrs celis, un es turpināju vilkt — īsiem, asiem rāvieniem; pret pašas gribu, lai neizveltos laukā ar galvu pa priekšu, Džūlijai bija jāpārsviež kājas pāri palodzei, un tad viņa bija laukā, tieši man priekšā un pa pusei nostājās, pa pusei nošļūca uz «New York Observer» izkārtnes, pacēlusi roku acīm priekšā, lai aizsargātos no virpuļojošā sniega. Es pamanīju, ka tieši priekšā Džūlijai mazs mezgls stieple aiz sasprindzinājuma iztaisnojas, tad uzkliedzu viņai:

— Neskatieties lejup! Nekādā ziņā neskatieties uz leju! Tikai lieniet!