Starp diviem laikmetiem

Potter Building un Times Building siena bija pamatīgs šķērslis liesmām — ugunsdrošs mūris bez logiem un durvīm —, un tas līdzēja. Ekā, kas atra­dās mums priekšā, nemanīja nekā no ugunsgrēka. Kad mes augstu virs ielas līdām uz priekšu, mums garām plūda vesela karstuma straume, ko no mums daļēji novirzīja slīpā izkārtne, kaut gan karstums gandrīz apsvilināja mūsu rokas, kad taustījāmies gar izkārtnes augšējo malu. Džūlija virzījās uz priekšu lēnāk par mani, viņu kavēja daudzie svārki; man bija jāapstājas, un es atkal ieraudzīju parku un ielu. Redzēju ugunsdzēsējus skrienam ar kāpnēm vai stā­vam pa pāriem un turam šļūtenes ar vara uzgaļiem, kas svieda degošajā mājā biezas, baltas strūklas; ugunsdzēsēju melnie gumijas mēteļi jau sāka apledot balti. Policisti ar garām, izstieptām virvēm spieda pūli projām no ielas uz Pārkrovas ietvēm. Pūlis parka malā tagad bija daudz blīvāks un no šejienes izskatī­jās pilnīgi melns. Man likās dīvaini, ka pūlī daudzi uzslējuši lietussargus, tin kaut kāda ērmota iemesla dēļ šo melno lietussargu virsas mani spieda atskārst, cik augstu es atrodos.

Visu to es ieraudzīju vienā vai divās sekundēs, un Džūlija pa to laiku nebija norāpojusi vairāk par jardu. Pirms atsāku virzīties uz priekšu, es paskatījos atpakaļ un uz leju. Liesmas sitās augstu, un melni dūmi, vērpetēs griezdamies, vēlās laukā pa visiem man redzamajiem pirmā un dažiem otrā stāva logiem; trešajā stāvā uz kādas palodzes pulciņā stā­vēja vīrietis un abas meitenes, kuri bija skrējuši aiz mums. Vīrietis ar vienu roku atturēja abas meitenes no mūsu izkārtnes, zinādams, ka tā, bez šaubām, notrūks un nokritīs, ja uz tās uzkāps kaut vai vēl viens cilvēks. Viņš pamanīja, ka es atskatos, un sāka mežo­nīgi žestikulēt, skubinādams mani doties uz priekšu.

Es līdu un centos pasteigties. Man aizķērās kāja aiz stieples, un es dzirdēju, ka tā aiz manis iedžink- stas un pārtrūkst; izkārtne nočīkstēja un nodrebēja zem mūsu svara. Tai brīdī ļoti tuvu iekliedzās kāda sieviete, un man šķita, ka tā ir Džūlija. Tomēr es atskārtu, ka kliedziens atskanējis no augšas, un, līz­dams uz priekšu, paraudzījos augšup. Tieši virs manis pāri palodzei bija redzami kurpju purngali; es paliecos uz ielas pusi un ieraudzīju uz palodzes sie­vieti ar šausmās plati ieplestām un neizteiksmīgām acīm: zem šā loga nebija izkārtnes.

Pēkšņi pašā izkārtnes galā Džūlija apstājās, un es paliecos uz ielas pusi, lai redzētu, kāpēc. Times liiiiltlin/r stāvi bija mazliet augstāki nekā mūsējie, un tāpēc izkārtne zem trešā stāva logiem karājās drusku augstāk par mūsējo. Izkārtne bija īsa, tikai zem diviem logiem, un es varēju redzēt baltus burtus uz melna pamata: «Dž. Volters Tompsons, reklāmu aģents.» Starp abām izkārtnēm bija apmēram pusot­ras pēdas plata sprauga, un Džūlija, aizlīduši mūsu izkārtnes galā, bija sastingusi — viņa nespēja saņemties un pārkāpt pāri šim tukšumam.

Mūsu izkārtne sāka spēcīgi vibrēt, un es paskatījos atpakaļ. Viena no meitenēm uz palodzes ar šausmās nobālušu seju bija uzlikusi kāju uz izkārtnes un gra­sījās izkāpt uz tās. Tai brīdī, kad viņa to izdarīs, izkārtne atlūzis un nogāzīsies, es to zināju. Džūlija arī bija paskatījusies atpakaļ un sapratusi to pašu. Pēkšņi viņa piecēlās stāvus un •— es biju pārlieci­nāts, ka acis viņa ir aizmiegusi, — akli pārkāpa pāri tukšumam ar labo kāju. Tā piesitās pie Times Build­ing, tad noslīdēja notekā starp sienu un izkārtni. Viņa pacēla kreiso kāju no mūsu izkārtnes, pasvieda ķermeni uz priekšu pāri tukšumam, kreisā kāja mek­lēja otras izkārtnes augšējo malu. Es nekad vairs negribētu redzēt šādu skatu — vērot, kā Džūlijas kāja metas uz sniega klāto izkārtnes malu, zinot, — ja viņa kļūdīsies, tad pārkritīs pāri izkārtnei. Tomēr kāja trāpīja īstajā vietā, mirkli pašļūca pa slideno sniegu, tad viņas labā roka noplaukšķēja pret Times Building sienu, un Džūlija stāvēja šūpodamās, lai atgūtu līdzsvaru. Viņa pa pusei paliecās, pa pusei krita uz priekšu un — pat savās šausmīgajās bailēs viņa atcerējās, ka es esmu aiz viņas, — turpināja līst, atbrīvojot vietu man.

Es aizrāpoju līdz izkārtnes galam un gaidīju; neva­rēju būt drošs, ka otra izkārtne noturēs mūs abus, toties zināju, ka tā, uz kuras stāvu, droši spēj noturēt divus. Paskatījies atpakaļ, es uz izkārtnes ieraudzīju tikai vienu meiteni rāpjamies uz manu pusi. Džūlija bija sasniegusi pirmo logu, un, iekams_ es paspēju atjēgties, tas bija jau vaļā, laukā izšāvās vīrieša rokas, saķēra Džūliju zem padusēm un iecēla viņu liesi no izkārtnes iekšā, un viņas kājas pazuzdamas mazliet notirinājās.