Starp diviem laikmetiem

Džūlija stāvēja nekustīgi, lai es viņu apskatu, un es to arī darīju, jo viņa izskatījās lieliski. Blūzes apkaklīte sevišķi jauki aptvēra kaklu, šokolādes krā­sas svīteris bija piegulošs, taču ne par šauru, un svārki izskatījās satriecoši skaisti. Man jau bija aiz­domas, ka Džūlijai ir glīts augums, lai gan nebiju iedomājies, ka viņas kājas ir tik nevainojami skaistas. Pārdevējs man atgādināja, ka kurpes ar augstiem pa­pēžiem nav modē, taču es pastāvēju pie sava un no­pirku brūnas ādas laiviņas ar augstiem papēžiem, un tagad redzēju, ka biju rīkojies pareizi. Caurspīdīgās miesaskrāsas zeķes un augstie papēži izcēla viņas smalki veidotās potītes un pilnīgos, apaļīgos lielus. Džūlija izskatījās brīnišķīgi. Šai tērpā viņa bija neat­vairāmi skaista meitene, un garie mati, saņemti mez­glā uz pakauša, piestāvēja viņai lieliski. Mana seja, acis un smaids rādīja, ko es domāju, un tas palīdzēja Džūlijai: arī viņa pēkšņi aiz prieka un lepnuma pa­smaidīja un paliecās uz priekšu, lai apskatītu svārkus. Vēlreiz viņa ieraudzīja, cik augstu svārki atsedz skais­tās kājas; viņai ne sapņos nebija nācis prātā, ka viņa kādreiz uzģērbs tādus svārkus. Džūlijas seja pietvīka, viņa pieskrēja pie dīvāna, paķēra mēteli, kuru es tur biju nolicis, un, cik ātri vien spēja, aptina to sev ap vidukli tā, ka apakšējā mala pieskārās kurpēm.

— Es nevaru, — viņa vaidēja. — Saj, es vienkārši nevaru tāda iet uz ielas.

Es nespēju noturēties; es smējos visā kaklā, galvu purinādams, un, piegājis pie viņas, apliku roku viņai ap pleciem un, neko nedomājot, gluži impulsīvi noskūpstīju viņu; tas bija pavisam gaisīgs skūpsts, un Džūlija izskatījās satrūkusies. Tomēr viņa smai­dīja, un es pierunāju viņu uzvilkt mēteli, iestāstīdams, ka tas ir garāks nekā svārki; tas arī bija kādu collu garāks. Tas līdzēja. Uzvilkusi mēteli, viņa atkal no augšas apskatīja sevi, un, kamēr es domāju, ka viņa at­kal skries uz guļamistabu, Džūlija saņēmās un stāvēja mierīgi. Es viņai atgādināju, ka visas sievietes, kuras viņa bija redzējusi uz ielas, valkā tieši tikpat īsus mēteļus, un Džūlija piekrītot drūmi pamāja ar galvu.

Es iegāju guļamistabā paņemt 110 skapja filca cepuri, un, kad ienācu atpakaļ, Džūlija stāvēja pie spoguļa, kas karājās virs maza galdiņa blakus ieejas durvīm, un pūlējās sasiet zem zoda savas cepurītes lentes. Šoreiz es pat nemēģināju savaldīties, tas tik­pat nebūtu izdevies. Es smējos locīdamies kādas des­mit sekundes, nespēdams norimt vai sākt runāt, un Džūlija stāvēja un skatījās uz mani; viņa nebija dus­mīga, bet samulsusi; katru reizi, kad paskatījos, redzēju, ka viņa neizpratnē stāv, savilkusi pieri grum­bās, kurpēs ar augstiem papēžiem un modernā īsā mētelī, uzlikusi galvā senlaicīgo seklo puķēm rotāto cepurīti, 1111 man 110 jauna uznāca smiekli. Es negri­bēju būt rupjš vai apvainot Džūliju un jutos atvieg­lots, ka viņa neizskatās nikna. Tikai nupat vēl viņa bija izskatījusies tik moderna, ka es aiz muļķības biju iedomājies, ka viņa ir sapratusi, cik labi izskatās. Bet, protams, jaunais apģērbs viņai bija pilnīgi svešs; viņa nekādi nespēja to novērtēt. Džūlijai likās, ka viņas ierastā cepurīte lieliski piedien pie jauna, dīvainā tērpa.

Tomēr, kad es viņai pateicu, ka cepurīte pie pārēja apģērba nepiestāv, viņa, kā jau sieviete, uzreiz atģi- dās, ka tā ir, kaut gan nespēja to izprast; viņa atrai­sīja pušķi zem zoda un norāva cepurīti no galvas. Es viņai pastāstīju, ka daudz sieviešu staigā pa ielu kailu galvu, sevišķi ar tādiem gariem matiem kā viņai. Džūlija šķita pārsteigta un laikam apšaubīja manu apgalvojumu; tad es apsolīju, ja cepure viņai sagāda raizes, mēs, izgājuši ārā, nopirksim viņai jaunu. Tad uzliku rokas viņai uz pleciem, nostājos izstieptas rokas attālumā un apskatīju viņu no galvas līdz kājām, ļaujot savā sejā parādīties tam, ko jutu.

—• Džūlija, es dodu jums savu vārdu — kad mēs tagad iziesim laukā, jūs būsiet viena no visskaistāka­jām sievietēm visā Ņujorkā. Tas ir taisnība.

Džūlija redzēja, ka es tiešām tā domāju; es vēroju, kā viņas acīs uzzibsnī prieks un kā viņa izslej zodu. Mazliet grīļodamās uz collu augstākiem un daudz tievākiem papēžiem nekā bija pieradusi, viņa tomēr gluži labi tika galā un iegāja atpakaļ manā istabā; skapja durvīs bija spogulis, kurā varēja apskatīt sevi visā augumā, un es zināju, ka viņa tagad dodas pie tā. Un es zināju arī, ka tagad viņai pietiks dūšas iet arā un ka šai meitenei nevajadzētu ilgu laiku, lai viņa būtu ar savu izskatu tik apmierināta, kādai viņai pienācās būt. Es vēlējos, kaut būtu viņu noskūpstījis vēlreiz pa to laiku, kamēr manas rokas gulēja uz viņas pleciem. Lejā es Džūliju tūlīt iesēdināju takso­metrā, ļaujot viņai mazpamazām pierast savā jaunajā izskatā parādīties visu acu priekšā.