Starp diviem laikmetiem

Pirmo reizi Džūlija pakšņi saprata, kur mēs atro­damies, un uzmeta man ašu skatienu, lai es to apstip­rinātu. Es pamāju ar galvu, Džūlija pagriezās, un — es pametu ar roku taksometram, kas mums sekoja gar ietves malu, — mēs gājām pa Pārkrovu, pa to pusi, kur kādreiz bija stāvējusi Times Building; tā, kaut arī pamatīgi pārvērtusies, vēl aizvien atradās turpat. Un tad mēs apstājāmies vietā, kur bija stāvē­jusi māja, kuru mēs redzējām nodegam līdz pašiem pamatiem. Tikpat veca celtne kā toreizējā māja tagad stāvēja tās vietā. Tā bija tikpat neievērojama un neti­cami līdzīga nodegušajai; izskatījās, ka ta uzcelta tūlīt pēc ugunsgrēka.

Mēs stāvējām un ar tukšu skatienu vērāmies uz to. Nebija grūti atsaukt atmiņā skatu, kā sprakstošo, oranžo liesmu mēles šaudījās laukā pa visiem vecās mājas logiem; es vēl aizvien sajutu degunā melno dūmu dvaku, vēl aizvien dzirdēju uguns rēkoņu, kas izklausījās kā orkāns; tas viss droši vien jau sen sen bija pagaisis no visu cilvēku atmiņas, to atcerējāmies tikai mēs ar Džūliju. Un es lauzīju galvu par to, kāda gan bijusi Aidas Smolas dzīve. Pagājos uz priekšu un piespiedu plaukstu pie ēkas sienas, arī Džūlija darīja to pašu. Brīdi stāvējām, turēdami rokas pie reālā akmens, kas tagad stāvēja šeit, juzdami, ka tas atņemt siltumu mūsu rokām, tatad tam vajadzēja Imt reālam. Tomēr Džūlija palūkojās uz mani un papuri­nāja galvu, un es piekrītoši pamāju.

—   Es zinu, ka tas nav reāls, arī man ne.

Es iebāzu roku atpakaļ mēteļa kabatā, bet Džūlija savējo paslēpa uzrocī.

Viņa aizgaja līdz ietves malai pie mūsu taksometra, tad pagriezās un norādīja uz māju.

—   Ta laikam ir tā vieta, kur karājās «Observer» izkārtne. — Viņa paskatījās uz taksometra šoferi, kas izlikās, ka neklausās mūsu sarunu, tad pienāca man tuvu klāt un klusākā balsī jautāja: — Saj, vai jus varat ticēt, ka tikai pirms divām dienām mēs līdām pa izkārtni? — Viņa norādīja uz Times Building. — Un tur ir logs, pa kuru mēs ierāpāmies mistera Voltera Tompsona kantorī.

Es pamāju ar galvu, smaidīdams par to, cik grūti ir to iedomāties,

—  Viņa reklāmu aģentūra vēl aizvien darbojas. Man šķiet, tā ir lielākā visā pasaulē vai vismaz viena no lielākajām, — es teicu.

—  Patiešām? — viņa dedzīgi iesaucās, it kā būtu dzirdējusi labas ziņas par vecu draugu. — Es priecā­jos par to, viņš bija ļoti patīkams cilvēks.

Aiz muguras palika kvartāls pēc kvartāla, un Džū­lija nemitīgi grozīja galvu. Gandrīz viss viņai bija pilnīgi svešs, gluži jauna vieta, viņa varēja tikai izla­sīt lielās, dzeltenās plāksnes ar ielu nosaukumiem. Un es dzirdēju viņu atkal un atkal murminām:

—   Pazudis … pazudis … pazudis ….

Es nezinu, ko domāja taksometra šoferis; viņš ik pēc pāris sekundēm spogulītī paskatījās uz mums. Bet, kad mūsu skatieni sastapās un viņš grasījās kaut ko teikt, es uzmetu viņam tik bargu skatienu, cik vien spēju. Īstenībā man nepatīk Ņujorkas taksometru šoferi. Viņi ir pārāk izreklamēti un kļuvuši uzpūtīgi, nu es nebiju ieinteresēts noklausīties, ko šis pārgud­rais zellis varētu pastāstīt. Arī Džūlija saprata, ka viņš tagad noklausās katru mūsu vārdu. Dažreiz, kad mēs apstajāmies pie gaismas signāliem, cilvēki mums blakus stāvošajās mašīnās un kravas automo­biļos nopētīja mūsu apģērbu, pēc tam ieskatījās sejās. Protams, vel ļaunāk būtu iet kājām vai arī stāvēt uz ielas. Manuprāt, īstenība neviens ilgi nedomāja par mums; viņi varēja iedomāties, ka mēs varbūt braucam uz kāda televīzijas komercraidījuma uzve­duma mēģinājumu. Tomēr Džūlija smagi pārdzīvoja šos skatienus. Kad taksometra šoferis spogulītī vēl­reiz pārbaudīja mūsu izskatu, viņa pieliecās pie manis 1111 čukstēja:

—   Vai mēs drīz būsim jūsu mājās, Saj?

Es pamāju un liku šoferim pasteigties.

Tomēr vienu līkumu mēs vēl apmetām. Pie Trešās avēnijas un 23. ielas stūra es liku šoferim braukt uz rietumiem, un, kad viņš pārgudra puiša stilā sāka atgādināt manus iepriekšējos norādījumus, es strupi noteicu:

—   Uz rietumiem pa 23. ielu!

Un viņš paklausīja. Mēs apbraucām Medisonskvēru,. un, kad atkal bijām uz Brodveja, Džūlija pēkšņi satvēra manu roku. Es to biju jau gaidījis.

Saj! — viņa čukstēja. — Pazudusi! Patiešām pazudusi!

Kas tad?

—   Roka! Brīvības statujas roka!

Taksometra šoferis vai prātu zaudēja, nespēdams nekā saprast.

—  Protams, tā jābūt, — Džūlija murmināja. — Bet… tagad es zinu, ka patiešām tā ir noticis. — Viņa paķērās man zem rokas un piespiedās cieši klāt.

— Tas ir drausmīgi! — viņa iesaucās, cenzdamās man uzsmaidīt.

Kad pie 23. ielas gaidījām zaļo gaismu, Džūlija skatījās uz priekšu un vairs nelikās ne zinis par šoferi.

—   Piektās avēnijas hotelis ir pazudis, — viņa sacīja. — Pazudis. — Viņa pār plecu atskatījās cauri parka kokiem. — Visi hoteļi pazuduši. Arī Delmoni- ko. — Pie 22. ielas, kad gaidījām zaļo gaismu, lai no­grieztos uz austrumiem, Džūlija atkal kaut ko rādīja.

—   Ebijparka teātris pazudis. Un Dāmu Jūdze, Saj?

—   Pazudusi. Viss pazudis.

Mainījās gaisma, mēs pagriezāmies uz austrumiem, un es teicu: