Starp diviem laikmetiem

Neko jaunu mēs neizdomājām, mēs vienkārši pakļā- vāmies nepieciešamībai visu pārrunāt. Džūlija raizē­jās par krustmāti, ko gan viņa tagad domā, un aiz visa pārrunātā brieda nenoskaidrotais jautājums par Džūlijas nākotni. Tomēr, lai to izlemtu, bija nepiecie­šams laiks, un es par to neieminējos, jo man nebija ko teikt, kaut gan daudz bija jādomā par to.

Man bija jāparāda Džūlijai vēl daudz kas cits, un pēc kāda laiciņa mēs gājām projām un atradām tak­sometru. Vēl bija gaišs, un es aizvedu Džūliju uz Empire State Building; mēs uzbraucām augšā obser­vatorijas stāvā. Džūlija ilgajā ātrgaitas lifta brau­

cienā garām desmitiem stāvu vēroja paneli ar numu­riem, cenzdamās noticēt, ka mēs pa īstam traucamies augšup tik ātri un tik augstu; sapratusi, ka tā patie­šām notiek, viņa satvēra manu roku un cieši spieda to. Uz akmens margām norobežotās vaļējās platformas vairāk nekā deviņdesmit stāvu virs zemes Džūlija ska­tījās pāri dūmakā tītajai pilsētai, piespiezdama sevi saprast, ka no šejienes — augstu virs 34. ielas — redzamais tālais zaļais laukums patiešām ir Centrā­lais parks un mašīnu pilnais ielu tīkls, kas plešas tālui lejā zem mums, ir pilsēta, kuru viņa kādreiz labi pazi­nusi, bet tagad vairs nepazīst. Džūlija lūkojās uz pie­sētu, parku, upēm. Pēc tam viņa paskatījās visapkārt uz debesīm un parādīja man dīvainu mākoni; kaut ko tādu viņa agrāk nekad neesot redzējusi. Es paskatī­jos, un man šķita, ka savā ziņā tas patiešām ir māko­nis — vismaz kļuvis par tādu. Augstu debesīs, kur laikam nemaz nebija vēja, reaktīvās lidmašīnas atstātā dūmu strēle, zaudējusi asās malas un izplū­dusi, bija izvērtusies jūdzēm garā mākonī, kuru skāra rietošās saules spožums. Un tad arī es redzēju to nevis kā reaktīvās lidmašīnas dūmu strēli, bet kā dīvaini izstieptu mākoni, kas bija taisns kā lineāls; vēlreiz es uz mirkli jutu, cik daudz savādāku Džūlija redz manu pasauli.

Kad pastāstīju viņai, kas šis mākonis ir īstenībā, viņu tas ieintriģēja, un viņa priecājās, ka bijām uzbraukusi šeit augšā; viss redzētais viņu iespaidoja un satrauca. Tomēr drīz vien Džūlija pagriezās ar muguru pret margām un, viegli nopūtusies, teica:

— Un tagad pietiek, Saj, vairāk es pašlaik nespēju izturēt. Lūdzu, aizvediet mani mājās.

Un mēs nevis pusdienojām restorānā — es biju nodomājis parādīt viņai kādu no jaukākajiem —, bet iegājām manas mājas delikatešu veikalā, un es izvē­lējos kapātu bifšteku un saldētus dārzeņus. Blīvi noslēgtajā polietilēna maisiņā cieti sasaldēto kuku­rūzu un puķukāpostus es ar visu maisiņu iemetu ver­doša ūdeni; tas Džūliju valdzināja. Tāpat kā mums visiem, viņai patika, ka tos tik viegli sagatavot, bet, protams, garša vai, pareizāk sakot, garšas trūkums bija pavisam kas cits, kaut gan viņa to pacieta pieklājīgi.

Kafiju mēs dzērām dzīvojamā istabā. Atžirgusi un atdzīvojusies Džūlija teica:

—    Tagad es esmu redzējusi jūsu pasauli, Saj, vis­maz esmu iemetusi tajā aci. Pastāstiet man, kas noli­cis visos šais gados — ir dīvaini teikt kaut ko tādu — starp manu laiku un šo.

Viņa ieritinājās dīvāna spilvenos un gaidoši vērās manī kā bērns, kam karojas dzirdēt pasaciņu.

Es atbildēju uz viņas smaidu un gaidām arī ar smaidu, lai būtu laiks padomāt. Kā lai sak, ka lai uzskaita daudzu desmitgažu notikumus? Es pieķēru sevi, ka cenšos atrast kaut ko labu, ko pastāstīt.

—     Nu, bakas ir gandrīz pilnīgi izskaustas, tagad neredz nevienu bakurētainu cilvēku. Un holēra arī. Man liekas, ka gadiem ilgi nav bijis neviena saslim­šanas gadījuma. Vismaz Savienotajās Valstīs ne.

Džūlija pamāja ar galvu.

—    Un polio … bērnu trieka. Ta tieši tagad tika izskausta, vismaz visās lielajās civilizētajās valstīs.

Viņa atkal pamāja ar galvu; likās, ka to viņa ir gai­dījusi.

Un sirds slimības arī? Un vēzis?

—    Nē, vēl ne. Bet mēs pārstādām sirdis. Ķirurgs izņem bojāto sirdi un tās vietā ieliek citu no kadas tikko mirušas personas.

—   Tas ir brīnišķīgi! Un viņi dzīvo?

—    Nu, parasti ne pārāk ilgi. Īstenībā šī operācija vēl lāgā nepadodas. Bet izdosies.

—       Un cik ilgi cilvēki dzīvo? Esmu pārliecināta, ka simt gadu vai vēl ilgāk. Es «Atlantic Monthly» lasīju pareģojumu…

—        īstenībā, Džūlija, šķiet, ka cilvēki nedzīvo daudz ilgāk, ja vispār dzīvo ilgāk nekā jūsu laikā. Ir nācis klāt šis tas jauns, kā nebija jūsu laikā, bet kas noga­lina mūs un saīsina mūsu mūžu. Piemēram, gaisa pie­sārņošana. Bet mums ir gaisa kondicionētāji.

—   Kas tie ir?

—   Mašīnas, kas vasarā atvēsina gaisu.

—   Visur?

—       Nē, nē, tikai telpās. Man viena tāda ierīce ir guļamistabā — tas priekšmets logā, ja esat pamanī­jusi. Karstā laikā tas atvēsina gaisu līdz septiņdesmit grādiem.

—     Kāds lukss!

—         Aha, tas ir gluži patīkami. Tagad tie ir jau lielākajā daļā kantoru, restorānos, ķinīšos, hoteļos.

—* Kas ir ķinīši? Jūs tos pieminējāt jau agrāk.