Starp diviem laikmetiem

Mēs aizbraucām līdz Centrālajam parkam, es samaksāju šoferim, un mēs gājām uz 59. ielas un Piektās avēnijas stūri. Sis bija tas pats stūris, uz kura es aukstā janvāra rītā pirmo reizi pa īstam ieraudzīju 1882. gada pasauli; toreiz es, izbijies un milzīgi satraukts, vēroju piebraucam zirgu vilkto tramvaju, pēc tam pagriezos, lai paskatītos uz šauro, ar savrupmājām apbūvēto Piekto avēniju. Toreiz es biju kopā ar Keitu, bet pašlaik es par to negribēju domāt. Es vēlējos, lai Džūlija redz to pašu Piektās avēnijas posmu manā pasaulē.

Tuvojoties stūrim — pāri ielai atradās «Plaza» —, es teicu:

—   Mēs tagad ejam gar Centrālo parku, Džūlija, un šis ir 59. ielas un Piektās avēnijas stūris, ta ka jūs zināt, kur atrodaties.

Es biju rūpīgi izvēlējies laiku, pacēlu roku un sacīju:

—   Pasakiet man, — kas tā ir par ielu?

Es norādīju uz garo ielu tai vietā, kur laikam gan atrodas kādi piecpadsmit visgreznākie un iespaidī­gākie kvartāli visā pasaule.

Džūlijai aizravās elpa, un viņa pievērsa man ap­stulbušu seju, tad atkal paskatījās atpakaļ, un varenā pārmaiņa, kuru viņa redzēja, trieciens, ko saņēma viņas jutekļi, pēkšņi ieraugot pārsteidzošās mūsdienu celtnes, bija pārāk spēcīgs.

—   Piektā avēnija? — viņa vārgā balstiņā iesaucās un pārsteigta turpināja. — Vai tā ir Piektā avēnija?

—   Jā.

Kadu minūti mes stāvējām un skatījāmies uz to, atcerēdamies, kāda tā reiz bija. Džūlija paskatījās uz mani, un viņai izdevās pat pasmaidīt, un mēs kādu jūdzi gājām pa Piekto avēniju uz centra pusi garām mirdzošajiem milzeņiem, gan tik skaistiem, ka elpa aizrāvās, gan nožēlojami neglītiem arhitektūras vei­dojumiem, pa kvartāliem, kurus vai nu īstenībā, vai vismaz pēc filmām pazīst puse zemes iedzīvotāju. Lie­lās ēkas ar gludajām betona un stikla sienām ir sve­šas pat moderna cilvēka acij, un es neesmu pārlieci­nāts, vai Džūlija redzēto pilnīgi apjēdza; tas bija pavisam citāds nekā viss, ko viņa bija redzējusi.

Manuprāt, bija gandrīz neiespējami visu uztvert un pat mēģināt izprast, un, kad, lūkojoties uz 51. ielu mums priekšā, Džūlija pēkšņi samiedza acis, lai pār­liecinātos, ka patiešām visu to redz, viņa jutās tā, kā reiz biju juties es, tikai viņas emocijas bija vēl spēcī­gākas — viņa sāka raudāt, ieraugot Sv. Patrika katedrāli, kas stāvēja šai svešajā pasaulē gandrīz nemainījusies. Pāri ielai, pretim katedrālei, pie Rockc- feller Cetiter, kuru, kā man šķiet, Džūlija pat nepa­manīja, stāvēja akmens soli, un es aizvedu Džūliju pie viena no tiem. Kamēr mēs tur sēdējām, Džūlija ska­tījās uz Sv. Patu, tad viņa palūkojās uz Piekto avē­niju un atkal uz Sv. Patriku kā uz orientieri, pēc tam paraudzījās uz dienvidiem pa Piekto avēniju; tad viņas acis, atkal meklējot atpūtu, atgriezās pie kated­rāles. Tā palīdzēja viņai pārliecināties, ka viņa tiešām atrodas šeit, tās pazīstamais izskats mierināja un iedrošināja viņu. Drīz mēs devāmies atkal tālāk. Sur tur Džūlija atrada kādu pazīstamu nosaukumu; vei­kalus, kurus viņa pēdējo reizi bija redzējusi Brod­vejā. Un mums uz brīdi bija jāapstājas, kamēr viņa, dārglietu, drēbju, kažokādu, cepuru un kurpju savaldzināta, apskatīja, it kā dzēra mirdzošos skat­logus.

—   Dāmu Jūdze, Džūlija, — es piezīmēju.

Un viņa pamāja ar galvu.

—  Man šķiet, ka man patīk. Manuprāt, var­būt … — Viņa brīdi vilcinājās, tad turpināja: — Šis lietas ir svešādas, bet man šķiet, ka varbūt tās man iepatiktos. — Viņa vēlreiz lēnām paskatījās uz abām pusēm pa Piekto avēniju. — Pat šīs ēkas. — Viņa pagrozīja galvu. — Kas tam varētu ticēt! Kas to vis­pār varētu iedomāties?

Džūlijai vajadzēja atpūsties no visa redzētā; es atcerējos mazu bāru 39. ielā un aizvedu viņu uz turieni. Sākumā Džūlija atteicās iet «krogā», taču tad viņa samierinājās ar atziņu, ka mūsdienās sievietes dara daudz ko tādu, ko agrāk nav darījušas.

Mūsu galdiņš atradās kaktā, tālu no letes; tikai vēl viens paris sačukstējās kādā bāra stūrī. Džūlija dzēra glāzi vīna, es — viskiju ar sodu, un viņa nomierinā­jās. Mes līdz šim bijām sapratušies bez vārdiem un atturējušies pārspriest to, ko bijām atstājuši; mums no ta bija jāatpūšas, tagad mēs bijām atjēgušies un sākām atkal runāt par ugunsgrēku… par Džeiku Pikeringu… par Karmodija dīvaino uzvešanos un mūsu bēgšanu no inspektora Bērnsa. Šai telpā, kur pat gaiss šķita piesūcies ar mūslaiku Ņujorkas trok­šņiem, pārrunātais skanēja ērmoti, svešādi, pat maz­liet jocīgi. Šķita absurdi, ka mūs bija iebaidījis inspektors Bērnss ar valzirga ūsām, kurš nekad ne­bija dzirdējis par pirkstu nospiedumiem. Vai mēs pa­tiešām bijām nobijušies, vai tikai piedalījāmies nevai­nīgā izlikšanās spēlītē? Apmēram tāda bija mana domu gaita, kad mēs, pa malkam iedzerdami, mierīgi tērzējām, tāpēc es runājot mazliet smīnēju. Bet Džūlija bija nopietna, viņa nesaprata, kā es varu smaidīt, un es, protams, to atskārtu, jo viņai pasaule, par kuru runājām, pasaule ar Bērnsu, Pikeringu, Kārmodiju un ugunsgrēku vecajā mājā bija daudz reālāka nekā šī.