Starp diviem laikmetiem

—  Es uz pusstundu aiziešu. Vai jūs jutīsieties šeit labi?

Viņa tikai pamāja ar galvu, gatava tūlīt atkal pie­vērsties ekrānam.

Guļamistabā es pārģērbos sporta biksēs un kreklā, uzvilku svīteri, apāvu mokasīnus un uzvilku dzelten­pelēku autobraucēja mēteli. Kad iegāju atpakaļ dzī­vojamā istabā, Džūlija paskatījās uz mani un pajautāja:

—   Vai vīrieši tagad ģērbjas tā?

Es atbildēju, ka jā, tas ir viens no veidiem, kā var ģērbties, un viņa pamāja, atkal no jauna pagriezdama galvu, lai noskatītos aizraujošu valsts apdrošināša­nas sabiedrības reklāmas raidījumu.

Šaubos, vai viņa pamanīja, cik ilgi esmu bijis pro­jām — vairāk nekā pusstundu, gandrīz četrdesmit pie­cas minūtes —, jo, kad ienācu, viņa bija nosēdusies ērtāk, tomēr vēl aizvien skatījās televizoru: vecu filmu, četrdesmito gadu komēdiju, no kuras viņa droši vien nespēja saprast kādus deviņdesmit piecus pro­centus. Bet cilvēki uz ekrāna kustējās un runāja, un ar to viņai pietika.

No tās dienas daudzo notikumu ainām viena manā atmiņā ir iegulusies vēl dziļāk nekā televīzijas hip­noze.' Lai dabūtu Džūliju projām no televizora, man vajadzēja to izslēgt.

—  Ai nē, vēl ne! — viņa iesaucas, kad attēls saruka un ekrāns izdzisa.

Es smējos.

—       Džūlija, ir vēl tik daudz kā cita, ko redzēt! Jūs varēsiet televizoru skatīties atkal vēlāk.

Viņa pamāja un piecēlās — negribīgi, skatīdamās atpakaļ uz televizoru — un teica:

—       Teātris mājās — seši teātri! Tas ir brīnums! Ka gan jūs spējat darīt ko citu un visu laiku neskatīties tikai to?

—       Daži nespēj arī. Tomēr es nedomāju, ka jus varētu būt viena no tiem. īstenībā no tā nav nekāda labuma, lielāko daļu programmas nav vērts skatīties.

Bet, protams, viņa to nespēja saprast, tagad vel ne. Es biju uz dīvāna nolicis četras vai piecas paci­ņas; tagad es tās paņēmu un krāvu kaudzē Džūlijai rokās.

—       Man liekas, ka jums būs jāuzģērbj šīs drebes, Džūlija. Jūs varat to izdarīt mana guļamistaba.

—   Kas tur ir, Saj? Drēbes? Moderns tērps?

—   Aha.

Džūlija vilcinājās, bet es maigi teicu:

—   Citādi cilvēki uz jums skatīsies.

Džūlija savilka sejiņu grimasē un palocīja galvu.

—       Piedodiet, ka es par to runāju, taču man jums šis tas jāpaskaidro. Manuprāt, jūs varat paturēt mu­gurā veļu, tomēr, ja jums rodas kādas problēmas, pa­sakiet man. — Man bija grūti saglabāt nopietnu sejas izteiksmi. — Paciņās ir blūze, svārki, kombinē un svī­teris. Un kurpes un zeķes. Apģērbiet to visu. Es no­pirku arī zeķturus, un esmu pārliecināts, ka jūs tiksiet ar visu galā. Nu, ja kaut kas galīgi nederēs, mēs ieiesim kādā veikalā un to apmainīsim. Ar mieru?

—   Ar mieru.

Viņa kaunīgi pamāja un iegāja manā istabā, un es attaisīju pēdējo saini — kārbu, izņēmu 110 tās Džūli­jai nopirkto mēteli un pārliku pār dīvāna atzveltni kā pēdējo pārsteigumu. Tas bija no dzeltenbrūnas drēbes, ar platiem atlokiem un lielām perlamutra

poģam. Viss bija dārgs, taču man tas bija vienalga.

Džūlija kavējās ilgāk, nekā biju gaidījis, un, tā kā durvis bija tik plānas, kā tas mūslaikos parasts, un Džūlijai tas droši vien neienāca prātā, es varēju dzir­dēt, ka viņa aiz pārsteiguma un apmulsuma klusi iekliedzas. Tad viņa smalkā, aizvainotā balstiņā iespiedzas:

—   Ai!

Nākamā aina man atmiņā ir, kā Džūlija — ilgu laiku pēc «Ai!» vilcinādamās iznāk no guļamistabas un nostājas turpat pie durvīm.

—    Saj, jūs esat kļūdījies. Paskatieties uz šiem svār­kiem, — viņa dvesa samulsušā balsī.

Es nevarēju vairs novaldīties ne sekundi ilgāk, un man spruka vaļā smiekli. Svārki, kurus es biju nopir­cis, bija no dzeltenbrūnas vilnas drānas un patie­šām vecmodīga garuma — līdz ceļiem. Viņa tos bija uzģērbusi, tikai viduklī tie bija par šauriem, jo viņa tos bija uzvilkusi virsū vismaz diviem no saviem bal­tajiem apakšsvārkiem, kas sniedzās līdz potītēm.

—    Džūlija, piedodiet, — es iebildu, — bet jūs neva­rat atstāt mugurā šos apakšsvārkus; uzvelciet kom­binē!

Viņa izskatījās sašutusi.

-— Kombinē?

—   Sārto kombinē, kuru es nopirku.

—    Man tas jau ir mugurā! — Viņas seja bija spilgti pietvīkusi. — Zem maniem apakšsvārkiem. Tas ir šausmīgi īss.

Es noriju smieklus, sejā man tos vairs nemanīja, taču tie lauztin lauzās uz āru.

—    Nē, Džūlija, — es nopietni sacīju, — kombinē īstenībā nemaz nav par īsu. Tas ir tikpat garš ka svārki, tikai mazlietiņ īsāks, lai nebūtu redzams.— Es paraustīju plecus. - Tagad tādus valka, es tos neesmu izdomājis.

Viņa mirkli pastāvēja, it kā grasīlos strīdēties, kamēr es centos saglabāt stingu sejas izteiksmi, ska­toties uz krietnām četrpadsmit collām baltu, kruzu- ļotu apakšsvārku, kas līda laukā no svārkiem. Tad Džūlija strauji apgriezās un nerādījās vismaz kādas desmit minūtes.

Viņa iznāca no guļamistabas pīlēna gaitā, rokas izstiepusi stīvi gar sāniem. Man vajadzēja pāris sekunžu, lai atskārstu, ka viņa tik ērmoti soļo tāpēc, ka tur ceļgalus saspiestus cieši kopā.

— Vai tas ir… Vai tā man ir jāizskatās?