Starp diviem laikmetiem

—   Tieši priekšā ir Leksingtonas avēnija; mēs pa to varam aizbraukt vienu kvartālu līdz Gremersij- parkam. Jūsu māja stāv vēl turpat. Vai gribat redzēt?

—   Ai nē! — Viņa nevaldāmi sāka purināt galvu.

—  To es nevarētu pārdzīvot, Saj.

Džūlijai patika manas mājas lifts, tikai ne sieviete vidējos gados, kas, iežmiegusi padusē pūdeli, visu laiku, kamēr uzbraucām līdz manam stāvam, acis nenovērsusi blenza uz Džūliju un viņas tērpu. Atslēgu es glabāju iebāztu spraugā aiz durvju palodas, kādu jardu no grīdas. Ar salocītu papīra strēmeli es to izdabūju laukā, atslēdzu durvis un pamāju Džūlijai, lai iet iekšā. Viņa iegāja, es piespiedu slēdzi, un_— man tas bija gandrīz tāds pats jaunums kā Džūli­jai — dzīvojamās istabas lustra iedegās.

Džūlija smaidīja kā bērns, vismaz kādas trīs reizes paskatīdamās gan uz lustru, gan uz slēdzi. Tad viņa jautājoši pavērās manī, un es piekrītoši pamāju. Rūpīgi satvērusi slēdzi ar īkšķi un rādītājpirkstu, viņa to noklikšķināja, lustra izdzisa, un Džūlija stāvēja un skatījās uz to.

—       Cik brīnumaini, — viņa murmināja. — Tik špiigta, tīra gaisma vienmēr, kad tikai iegribas. Un tik vienkārši.

Un viņa noklikšķināja slēdzi vēlreiz.

— Man labāk patīk gāzes apgaismojums, — es sacīju, bet tas bija tik neticami, ka viņa nemaz nepa- pulējās man atbildēt. Nenovērsdama acu no lustras, viņa atkal pieskārās slēdzim, un gaisma izdzisa. Es paņēmu naudu no tualetes galdiņa atvilktnes, kur tā glabajas zem ieklātā papīra, un, kad gāju lejā samak­sāt taksometra šoferim, Džūlija vēl aizvien stāvēja, aizrāvusies un iepriecināta skatīdamās uz lustru, un gan ieslēdza, gan izslēdza gaismu.

Es palīdzēju Džūlijai novilkt mēteli un kopā ar cepuri un uzroci iekarināju to skapī; Džūlija pacēla roku, lai sakārtotu matus. Vienu brīdi valdīja saspī­lējums un neveiklība. Man šķiet, tāpēc, ka viņa jutās neērti viena kopā ar mani manā dzīvoklī. Džūlija nojauta, ka kaut kas nav īsti tā, kā vajadzētu būt, vismaz parastos apstākļos ne. Viņa centās to noslēpt, apskatot manu dīvānu un īrēta mēbelēta dzīvokļa grabažas; īstenībā tā bija gluži saprotama interese, jo priekšmeti viņai bija neparasti. Viņa šo to pajau­tāja, tad piegāja pie logiem un es viņai sekoju; viņa kādu brīdi skatījās leja uz Leksingtonas avēniju, atkal no jauna brīnīdamās, ka atrodas šeit.

Dienas lielāko daļu atceros tikai kā atsevišķu ainu sēriju: Džūlija pie ledusskapja, kamēr es mēģinu sagrabināt kaut ko brokastīm, brīnīdamās, cik tas ir auksts, par ta pārsteidzošo spēju radīt ledu, par sal­dētavas nodalījumu, par gaismu, kas iedegas, līdzko atver ledusskapja durvis; Džūlijas pārsteigums par šķīstošo kafiju, prieks par tas smaržu un savilktais deguntiņš, pieviļoties tās garšā; viņas pārsteigums un prieks par sasalušo apelsīnu sulu, kuru es kā brī­numdaris izņēmu no saldētavas nodalījuma, samai­sīju krūzē un uzlēju uz ledus gabaliņiem.

Un vēl neskaitāmas citas ainas: Džūlija atkal dzī­vojamā istabā un rokā viņai jau trešā glāze apelsīnu sulas; viņa stāv un skatās uz tukšo televizora ekrānu, kamēr es ar roku uz slēdža brīdinu viņu, kas notiks, kad es to pagriezīšu. Viņa aši pamāja ar galvu, satraukta par to, ko es biju sasolījis, varbūt neticē­dama man vai vismaz īsti neizprazdama, ka es teikto biju domājis burtiski. Jo, kad es ieslēdzu televizoru, viņa, par spīti manam brīdinājumam, šausmīgi nobi­jās, iekliedzās un, kāpdamās atpakaļ, paklupa un izlaistīja krietni daudz sulas uz paklāja, kad izkrop­ļotais attēls uz ekrāna pēkšņi pārvērtās par kustīgu runājošas sievietes seju; sieviete skubināja Džūliju izmēģināt jaunas, uzlabotas trauku mazgājamās zie­pes. Žils Vcrns viņu nebija sagatavojis šādam pār­steigumam. Televizors Džūliju pilnīgi satrieca, viņa tik tikko spēja ticēt tam, ko redz. Bet tad viņa sāka čalot un jautāt, kā tas darbojas, tomēr manas atbil­des noklausījās, neko nesaprotot, pārmaiņus gan uzmetot skatienu manai sejai, gan atkal zaglīgi pame­tot acis uz ekrānu.

Kamēr viņa skatījās uz ekrānu, es skaidroju, ka tas, ko viņa pašlaik redz, ir ierakstīts lentē, bet ka šī mašīna var parādīt arī to, kas tai pašā laikā notiek dažādās vietās, un domāju, ka tas jo sevišķi viņu pār­steigs. Pēc kāda brīža viņa pavaicāja, kas ir lente, un es viņai pastāstīju, ka tā var uzņemt un saglabāt cil­vēku kustības un balsis, un tas, man šķiet, viņu galīgi satrieca.

Man liekas, televizors un tas, ko es viņai pastāstīju, bija tik mulsinošs, ka viņa brīdi nesaprata, vai tas viņai patīk. Es piebīdīju Džūlijai krēslu, viņa lēnām apsēdās, un apmulsums pārvērtās sajūsmā, kas viņu pārņēma gluži kā bērnu, vai nu rādīja «ziepju operu» vai kādu citu komercraidījumu. Džūlija sēdēja nekus­tīgi, taisni izslējusies, aizmirsdama pat ērtāk apsēsties. Un, kad es viņai parādīju, ka programmu var mainīt, pagriežot slēdzi, viņa sēdēja un grozīja to apkart un apkart ik pēc desmit sekundēm, pārslēgda­mas no daudzsēriju raidījuma uz vecu filmu, no fil­mas uz viktorīnu. Un man vajadzēja pieskarties viņai pie pleca un likt pagriezties, lai viņa dzirdētu, kas man sakāms.