Starp diviem laikmetiem

Vienmēr ir pārsteidzoši vēlāk apjēgt, cik zibeņātri dažreiz darbojas prāts, cik daudz domu un ainu tas var radīt nepilna sekundē. Bija pagājis ilgs laiks, kopš es biju šķirstījis grāmatu, kuru Džūlija tagad grasījās atvērt. Ar diviem veikliem soļiem es biju bla­kus viņai, atcerēdamies, ka grāmatā bija dučiem foto­grāfiju: izpostītas pilsētas, tikai gruži un drupas, un priekšplānā grāvī beigts zirgs … bēgļi uz dubļaina ceļa, mazas meitenītes pārbiedētā sejiņa skatās apa­rāta … krīt degoša lidmašīna… ar kareivju līķiem līdz pusei pilni ierakumi; viņu kājas notītas ar drā­nas kājautiem, vienam seja sairuši tiktāl, ka atlicis vairs tikai galvaskauss un mati. Sevišķi vienu foto­grāfiju es atcerējos visos sīkumos. Uz tada kā plaukta pie ierakuma sienas sēž kareivis ar kailu galvu, dzīvs. Viņa kajas līdz potītēm mirkst ūdenī, kas sakrājies ierakumu dibenā, tieši blakus kādam līķim; viņš smēķē cigareti un ar dziļi iegrimušām acīm stulbi skatās tieši objektīvā, tā ka šķiet — viņš nekad nav smaidījis un pat vairs nekad nesmaidīs. Es pēkšņi apjēdzu, ka nedrīkstu šīs šausmas atklāt Džūlijai, ja viņa nepievienojas pasaulei, kura tās radījusi. Un, piespiedis sevi pasmaidīt, es izņēmu grāmatu viņai no rokām, iekams viņa bija paspējusi to atvērt.

—  Ak jā, — es vieglā tonī iesaucos, pagriezdams grāmatu tā, ka kļuva redzami nosaukuma zeltītie burti uz tās muguriņas, it kā pārliecinātos par tās nosaukumu. — Tas notika tik sen.

—   Pasaules karš.

—  Tā to sauca, Džūlija, tāpēc … ka tas attiecās uz visu pasauli. Redzat, tas skāra visus, un…

to drīz izbeidza. Es esmu to gandrīz jau aizmirsis.

Es nezinu, cik daudz viņa 110 ta saprata, ja vispār ko saprata.

—   Un ko nozīmē i Pasaules karš?

—   Nu… — Es nevarēju neko citu izdomāt, bija jāsaka vien patiesība. — Tas nav alfabēta burts. Tas ir cipars, Džūlija, romiešu cipars.

—   Pirmais … pasaules karš? Vai ir bijuši vairāki?

—   Otrais.

—   Un kāds bija tas? — Viņa bija aizdomīga.

Mans prāts atkal paveica banālu brīnumu. Gandrīz

neapdomādamies, pirms atbildēju, es paspēju novēr­tēt pirmā pasaules kara četrus gadus ilgo karadar­bību ierakumos: kauju pie Verdenas, kurā aizgāja bojā miljons cilvēku, neierobežoto zemūdeņu karu. Tad es domāju par otro pasaules karu un vāciešu sagrautajām pilsētām, kurās nogalināja sievietes, vecus ļaudis un bērnus; par amerikāņu nomestajām bumbām, kas pārvērta pelnos vācu pilsētas un līdz ar to atkal sievietes, vecus cilvēkus un bērnus. Un par cilvēku, kurš man vēlāk jo bieži ienāca prātā, — par vācu konstruktoru, kas katru ritu piecēlās, pabrokas­tojis aizgāja uz savu biroju un, kārtīgi atrotījis pie­durknes, sēdās pie rasēšanas galda, lai ļoti rūpīgi ar tušu zīmētu sīkus plānus ar specifikācijām — vil­totām dušām, kas izšļāks indīgu gāzi un nogalinās miljoniem cilvēku —» īstam nāves fabrikām. Un es iedomājos cilvēkus, kurus nogalināja ar vēl lielāku māku: divos spilgtos uzliesmojumos virs Japānas, divās atombumbu eksplozijās uz vietas nogalināja simtiem tūkstošu cilvēku. Kāds bija otrais pasaules karš? Neticami, bet tas bija ļaunāks par pirmo pasau­les karu, un man prātā neiešāvās nekādi muļķīgi meli.

Džūlija uzminēja. Viņa zināja, ka bez iemesla karus nesauc par «pasaules kariem». Viņa paskatījās, cik

bieza ir ilustrētā vēstures grāmata, kuru biju viņai atņēmis, tad ielūkojās man sejā un sacīja:

—   Es negribu par to neko dzirdēt.

—   Un es negribu jums neko stāstīt.

Es noliku grāmatu atpakaļ vietā, un mēs aizgājām atkal pie dīvāna. Džūlija apsēdās uz spilvena mali­ņas, saņēmusi, īstenībā sažņaugusi rokas klēpī. Ska­tīdamās taisni uz priekšu un sakārtodama domas, viņa mirkli sēdēja klusēdama. Tad viņa sāka runāt.

—   Visu dienu es domāju, ko gribu darīt. Un es domāju par palikšanu šeit, ja varētu paziņot krust­mātei Adai, kas noticis. Tai laikā, kad mēs staigājām pa Piekto avēniju, es domāju, ka esmu izlēmusi •— palikšu. — Es sēdēju blakus Džūlijai, viņa paskatījās uz mani un centās pasmaidīt. — Es nekad nebiju domājusi, ka spēšu kaut ko tādu pajautāt vīrietim, tomēr es to varu: vai jūs mani mīlat, Saj?

—   Jā.

—   Un es mīlu jūs. Gandrīz no paša pirmā mirkļa, kaut gan pati to neapzinājos. Bet Džeiks to uzminēja, vai ne? Vai arī juta. Tagad arī es to zinu. Ko lai es daru, Saj? Ko jūs gribat, kā lai es rīkojos? Vai lai es palieku šeit?

Man šķita, ka tas jāpārdomā, bet tad es sapratu, ka nevajag. Man liekas, Džūlija noticēja, ka pārdo­māju savu atbildi, kad sēdēju un raudzījos viņas sejā, bet es to nedarīju. Es klusībā sarunājos ar viņu. Es teicu: