Starp diviem laikmetiem

«Nē, es negribu, lai tu paliktu šeit, Džūlija. Mēs esam cilvēki, kas piesārņo gaisu, kuru paši elpojam. Un mūsu upes. Mēs iznīcinām Lielos ezerus; Eri ir jau pagalam, un nu mēs esam sākuši postīt okeānus. Mēs piesārņojam gaisu ar radioaktīvajiem nokriš­ņiem, kas saindē mūsu bērnu kaulus, un mēs to zinā­jām jau agrāk. Mēs esam izgatavojuši bumbas, kas dažās minūtēs var noslaucīt no zemes virsas visu cilvēci, un tās ir jau nomērķētas un gatavas sprā­dzienam. Mēs izskaudām poliomielītu, un tad Savie­noto Valstu armija radīja jaunus baciļus, kas var izraisīt nāvīgu, neārstējamu slimību. Mums bija izde­vība taisnīgi nokārtot mūsu nēģeru jautājumu, un, kad viņi to pieprasīja, mēs to noraidījām. Āzijā mēs dedzinājām dzīvus cilvēkus, mēs patiesi to darījām. Mēs ļaujam bērniem Savienotajās Valstīs augt bez pietiekama uztura. Mēs neaizkavējam dažus cilvēkus raust naudu, izmantojot televīziju, lai pierunātu mūsu bērnus smēķēt, kaut gan zinām, kādu ļaunumu tas viņiem nodarīs. Šis ir laiks, kurā kļūst aizvien grūtāk un grūtāk sev iestāstīt, ka mēs vēl aizvien esam labi cilvēki. Mēs nīstam cits citu un esam pie tā pieraduši.»

Es beidzu par to domāt: es nestāstīšu visu to Džū­lijai. Šī smagā nasta nebija viņas pleciem.

—   Vai esat bijusi Hārlemā?

—   Jā, protams.

—   Vai jums tur patīk?

—   Protams. Tur ir burvīgi. Man vienmēr ir pati­kuši lauki.

—  Vai jūs kādreiz esat staigājusi pa Centrālo parku naktī?

—   Jā.

—   Viena?

—   Jā, tur ir tik mierīgi.

Džūlijas laikā arī notika šausmu lietas, un es to zināju. Es zināju, ka sēklas tam, ko ienīstu savā laikā, tika iesētas un sāka dzīt asnus jau Džūlijas laikā. Bet augļi vēl nebija ienākušies. Džūlijas Ņujorkā, kad uzsnidzis pirmais sniegs, mēnesnīcas naktī ielas var piepildīties ar kamanām un cilvēkiem, kuri, pat cits citu nepazīdami, sasaucas, dzied un smejas. Cilvēki vēl apzinās, ka dzīvei ir nozīme un mērķis, vēl nav radies lielais tukšums. Tagad labie laiki, kad bija vērts dzīvot, ir pagājuši. Džūlijas laikmets var­būt ir pēdējais.

—       Jums jadodas atpakaļ, — es teicu un saņēmu viņas roku. — Ticiet man, Džūlija. Tādēļ, ka es jūs mīlu. Jūs nevarat palikt šeit.

Pēc brīža viņa leni pamāja ar galvu.

—   Un jūs, Saj, vai arī jūs nāksiet atpakaļ?

Sajūsma par šo domu atspoguļojās manā sejā, jo

Džūlija smaidīja. Tomēr man bija jāsaka.

—       Es nezinu. Vispirms man šeit jātiek galā ar dažiem pienākumiem.

—        Un jūs nezināt, vai varēsiet nākt, vai ne? Uz visu mūžu?

—" Man par to vēl ļoti pamatīgi jāpārliecinās.

—       Jā, jūs to darīsiet. Mušu abu dēļ. — Mirkli mēs raudzījāmies viens otrā, tad Džūlija sacīja: — Es tagad došos atpakaļ, Saj, šovakar. Vai arī es sākšu lūgties, lai jūs nākat līdzi. Tomēr, vai atlikušo mūža daļu nodzīvot citā laikā, tas jāizšķir jums vienam pašam.

Es arī domāju tāpat un pamāju ar galvu.

—   Vai jūs viena spēsiet tikt atpakaļ?

—       Man liekas gan. Es nekādi nebūtu varējusi ierasties šeit, nākotnē, lai ka būtu centusies, jums vajadzēja mani atvest. Bet es redzu pati savu laiku, jūtu to, es zinu — tas pastāv, pie tam daudz labāk nekā jūs, kad pirmo reizi mēģinājāt ierasties pie mums.

Man prātā pamodās kaut kas, ko biju gandrīz aiz­mirsis, tas šķita esam tik tālu no šīs istabas un 110 šā laika.

—       Kārmodijs! Jūs nedrīkstat doties atpakaļ, Džū­lija! Kārmodijs…

—       Nē, viņš neko nedarīs. — Viņa papurināja galvu. — Vai atceraties, ko es darīju, kad Bērnss atnāca mums pakaļ? Jūs lejā viesistabā lasījāt, un es …

—   Jus bijāt augšā.

—   Ja, Džeika istabā. Es salocīju viņa drēbes un saliku tās ceļa somā. Es pašlaik tinu viņa zābakus, kad izdzirdēju saucienu. Sopēcpusdien, pati nezinu kāpēc, es atcerējos šos zābakus. Es biju tos tikko paņēmusi rokā, kad zvanīja pie durvīm, un, Saj, es ieraudzīju papēžus. Naglas izveidoja rakstu, un šis raksts bija deviņstaraina zvaigzne aplī. Ugunsgrēku ir pārdzīvojis Džeiks, nevis Kārmodijs. Ar marli apsaitētais cilvēks Kārmodija mājās bija Džeiks. Un viņu bija sagrābis naids.

Es sapratu, ka tā ir taisnība, un zināju, kas ir noticis.

—   Ak dievs, Džūlij, viņš kaut kā ir izkūlies no ugunsgrēka! Stipri apdedzis, tomēr viņa galvā jau veidojās jauns plāns. Esmu pārliecināts, ka viņš taisnā ceļa ieradās Kārmodija mājā, satika Kārmo­dija sievu un — vai jūs varat to atpvert? — viņi ir vienojušies. Bez Kārmodija sieva zaudētu savu bagā­tību, tāpēc Džeiks kļuva par Kārmodiju. Kad mēs redzējām misis Kārmodiju labdarības balle, viņas vīrs bija tikko miris un viņa jau bija paspējusi vie­noties ar Pikeringu. Vai kādreiz kāds ir tā vēlējies tikt pie naudas un iegūt stāvokli sabiedrībā kā šie abi? Tie divi patiešām ir īstais pāris, vai ne?

—   Par ko jus smaidāt?