Starp diviem laikmetiem

—   Vai es smaidīju? Pats nemaz to nemanīju. To nav viegli izskaidrot, bet… Es smaidu tāpēc, ka Džeiks ir tāds prakvosts. Sī ir pirmā reize, kad lietoju šo vārdu, bet tas viņš patiešām ir. Pilnīgs. Ar visu, ko viņš dara. Viņš ir īstens sava laika cilvēks, un, man šķiet, es smaidu tāpēc, ka, par spīti visam, man viņš tomēr patīk. Vecais, labais Džeiks, pārģērbies par Kārmodiju, beidzot ir nokļuvis Volstrītā. U11 es

ceru, ka viņš Volstrītā visus piespiedīs pie sienas.

—       - Jā, — Džūlija sacīja, — viņš ir nolādēts. Ceru, ka viņš kļūs laimīgs, kaut gan esmu pārliecināta, ka viņam tas neizdosies.

Viņa, protams, nezināja, ko es biju domājis. Viņai vārds «prakvosts» nelikās ne ērmots, ne komisks; Džeiks tāds bija, un tas bija viss.

—   Viņš nevar man tagad nodarīt neko Jaunu, — Džūlija turpināja. — Es zinu, kas viņš ir, un, kad viņš to sapratis, es būšu drošībā. Tāpat arī jūs … ja jus atgriezīsicties.

Viņa pēkšņi apklusa un ātri iegāja guļamistabā pārģērbties.

Kopā ar Džūliju es braucu taksometrā uz centru. Bija jau satumsis; viņa sēdēja, ierāvusies kaktiņā tālāk no loga, un neviens cits, izņemot šoferi nere­dzēja, kā viņa ģērbusies. Puskvartālu no mūsu ceļa mērķa, labi patālu no tuvākās laternas, mēs izkāpām. Es samaksāju šoferim, pēc tam mēs ar Džuliju ātri aizgājām pie Bruklinas tilta Menhetenas torņa mil­zīgā granīta pamata.

Visdziļākajā ēnā es saņēmu Džūlijas rokas savējās un stāvēju, lūkodamies uz viņu. Savos garajos svār­kos, mētelī un cepurītē, ar uzroci, kas karājās pie plaukstas locītavas, viņa izskatījās tā, kā viņai vaja­dzēja izskatīties.

—   Es gribu doties atpakaļ, es gribu nodzīvot savu mūžu kopa ar jums, bet…

—   Es zinu. Es zinu.

Mēs vairākas reizes atkārtojām to pašu, ko bijām teikuši jau neskaitāmas reizes. Es apskāvu Džūliju un turēju savās rokās ilgi ilgi. Es noskūpstīju viņu, mēs vēlreiz paskatījāmies viens uz otru, tad reizē ievilkām elpu un atvērām muti, lai vēl ko pateiktu. Tomēr tikai stāvējām un skatījāmies, uz brīdi aiztu­rējuši elpu, tad mazliet skumīgi pasmaidījām; mēs bijām visu jau pateikuši. Džūlija pastiepa roku un ar pirkstiem mirkli pieskārās manam vaigam, tad ātri papurināja galvu; viņa negribēja atvadīties.

Džūlija saņēma manu roku, un mēs aizgājām pāris soļu līdz tilta torņa lielajai granīta sienai, tad pagrie- zātnies to apskatīt; tagad tā kā milzīgs akmens priekškars norobežoja mūs no pasaules.

— Laiks, kurā es piedzimu un kuram piederu, ir šeit, Saj; man tas ir daudz reālāks nekā tas, kuram šodien uzmetu acis. Mana pasaule… Es varu viņu sajust ļoti spēcīgi, tā ir ļoti reāla. Vai jūs nejūtat?

Es tikai pamāju ar galvu, runāt es nespēju. Džūlija aši noskūpstīja mani, palaida vaļā manu roku un aizsteidzās uz milzīgās sienas stūra pusi. Viņa bija jau pie tā, pavilcinājās, pavērās atpakaļ, it kā gra- sītos ko sacīt, tomēr neko nepateica, spēra pēdējos soļus un bija projām, aiz milzīgā torņa pamata stūra; viņas soļu dipoņa strauji attālinājās.

Klusums. Es sāku iet uz to pašu stūri, sāku skriet ko spēju un apsviedos ap stūri daudz ātrāk, nekā Džūlija būtu varējusi pazust manam skatienam. Bet viņa bija jau projām.

22

— Jums var likties, ka esmu nepiedienīgi steidzies un parādu sliktu gaumi, — pulkvedis Esterhāzi man sacīja, ar rokas mājienu norādīdams uz doktora Dan- cigera kabinetu. Viņš sēdēja aiz rakstāmgalda; mēs ar Rūbu bijām apsēdušies divos ar ādu pārvilktos polstētos krēslos šaipus rakstāmgalda. Tāpat kā Rūbam, arī Esterhāzi šodien bija mugurā armijas blūze bez zīmotnēm un kājās armijas bikses, tik stīvi izgludinātas, it kā būtu sametinātas no aizsargkrā- sas metāla loksnēm. Rūba bikses bija gluži kārtīgas, tikai izskatījās, ka vīles nav sametinātas. Man mugura bija zilais uzvalks. - Bet es šeit esmu tikai tapee, ka mēs esam tik saspiesti, mums trūkst telpu; šis bija vienīgais tukšais kabinets. Kādam Projekts ir jāvada, un Dancigers aizgāja. — Viņš nožēlojot paraustīja plecus. — Es vēlētos, kaut viņš sēdētu šeit mana vieta.

Es uz to neko neiebildu. Iekšā nākot, biju pārlaidis acis kabinetam, un tas izskatijas gandrīz tāds pats, tikai kārtīgāks. Dancigera fotogrāfijās un grāmatu plaukts bija nozuduši, tāpat ar papīriem pilnā kar­tona kaste, kas bija stāvējusi uz grīdas; tagad tai vietā pie tālākās sienas bija sakrauts kaudzē kāds pusducis saliekamo krēslu. Rakstamgalda virsa bija tukša, uz tā atradās tikai statīvs ar pildspalvu, un man iešāvās prātā, ka ari atvilktnes ir izkravatas. Aiz rakstāmgalda tagad lepojās neilona Amerikas karogs ar zelta bārkstīm, un pie sienas bija liela, ierāmēta krāsaina prezidenta fotogrāfija.

—   Pēcparbaude, kā jau teicu jums pa telefonu, pierādīja, ka viss ir kārtībā. Un, ticiet man, tas ir liels atvieglojums, — Rūbs stāstīja Esterhāzi, tad uzsmai­dīja man. — Jo šai ceļojumā jus bijāt varen nodarbi­nāts, vai ne? Izbēgāt 110 . .. ka viņu sauca?

—   Inspektors Bērnss.

—   Aha. Un man ir aizdomas, ka jums palaimējies izbēgt arī 110 tas meitenes, no Džūlijas.