Starp diviem laikmetiem

Es tikai smaidīju, un abi pārējie kādu brīdi sēdēja un smīnēja. Es visu ritu biju noņēmies pa Projektu, nepārtraukti uz labu laimi bēris dažādus faktus un diktējis garu, pilnīgu atskaiti par visu, ko biju darī­jis pēdējā «ceļojuma», ka mēs to tagad saucām. Visu, izņemot to, ka Džūlija bija ieradusies kopā ar mani. Tam nebija nekā kopēja ar manas misijas panāku­miem vai neveiksmēm, tāpēc es tikai pateicu, ka nakts vidū, kad slēpāmies Brīvības statujas rokā, Džūlija bija atcerējusies Džeika zābaku papēžu naglu rakstu. Tad mēs sapratām, ka viņai nekas nedraud, un rīt­ausmā es viņu pavadīju līdz mājai Gremcrsijparkā 19, sadabūju savu naudu, noīrēju ormani un aiz­braucu uz Dakotu. Vakardienu pavadīju savā dzīvoklī un gulēju.

—     Tātad, ja pēcpārbaude pēc visiem šiem stiķiem ir kārtībā, tas nozīmē, ka pagātnes notikumu straume…

—   … ir tāda, kā mēs to vienmēr esam apgalvo­juši, — Esterhāzi pārtrauca Rūbu. — Teorija par sprungulīti upē, — viņš strupi atgādināja. — Pagāt­nes notikumu straume ir patiešām varena un nav tik viegli novirzāma no savas gultnes, un tā tam arī jābūt. Un, ja arī tas atgadās — mēs to piedzīvo­jām —, sekas ir pavisam neievērojamas. Proti, vēs­turiskā kontekstā. Taču mums nav šaubu, arī Dan- cigeram ne, ka to var ietekmēt pēc plāna.

Man tagad bija grūti izsekot viņa spriedelējumiem, un, kad Esterhāzi apklusa, es pamāju ar galvu un diezgan nenoteikti ieminējos:

—   Nu, lieliski. Pulkvedi un Rūb, man šķiet, ka mana misija beigusies. Cik liela praktiska nozīme varētu būt pagātnes notikumu pētīšanai, ņemot vērā risku, ko pierāda mana iepīšanās dažādos sarežģī­jumos manā «ceļojumā», tas ir kaut kas tāds, kas jāizlemj jūsu cilvēkiem. Taču pašlaik man sakrāju­šās kaudžu kaudzēm personīgās būšanas, kas jākārto. Un tagad es gribētu, ja jums manis vairs nevajag, — es pasmaidīju, — ar godu aizvākties no Projekta.

Kādu brīdi ne viens, ne otrs neko neatbildēja. Viņi vēroja mani, pēc tam abi saskatījās.

Beidzot Esterhāzi teica:

—   Nu, pirms sākam par to runāt, Saj, gribu, lai jūs zināt: jums ir tiesības aiziet no darba, jūs visu nostrādājāt skaisti, paveicāt visu, ko mēs no jums

varējām gaidīt, un pat vairāk. Tomēr esmu pārlie- ļ cināts, ka jūs interesēs tas, ko gribu jums pastāstīt. Un tad varbūt jūs vēl negribēsiet aiziet.

Kāda meitene pavēra durvis; es viņu nekad agrak Projektā nebiju manījis.

—   Pulkvedi, parejie ir ieradušies.

—   Labi, lai viņi ienāk.

Esterliāzi aiz sava rakstāmgalda piecēlās un, pie­klājīgi smaidīdams, skatījās uz durvīm.

Ienāca divi vīrieši; es viņus pazinu. Pirmais bija jaunais vēsturēs profesors ar lielo degunu un garo, plāno melno matu cekulu, kura dēļ, vismaz man, viņš izskatījās pēc televīzijas komiķa; viņa vārds bija Mesindžers. Cilvēks, kas ienāca aiz viņa, bija Fesen- dens, prezidenta pārstāvis: viņam bija gadu piec­desmit, plika, spīdīga galvvirsa, kurai pāri bija pār- sukāti daži iesirmi brūni mati. Viņi abi apsveicinājās ar mani, un, kad es piecēlos, profesors Mesindžers pienāca klāt paspiest man roku.

—   Sveicināts mājās! — viņš iesaucās un pacēla gaisā mimeografētu, ar mašīnu aprakstītu papīra lapu; es redzēju, ka tā ir mana atskaite par pēdējo apmeklējumu. — Šausmīgi, — viņš iesaucās, čauk- stinādams papīru, — pavisam šausmīgi!

Un viņš pat izklausījās pēc televīzijas komiķa. Fesendens mani formāli pasveicināja ar galvas mājienu un tad, atdarinādams Mesindžeru, arī nolēma sveicienu papildināt ar smaidu un pavicināt atskaites kopiju. Un tā bija kļūda — smaids un sir­snība pavisam nebija viņa raksturā.

Rūbs atnesa pāris saliekamo krēslu un ejot vienu jau atlocīja; savu krēslu viņš ar kāju piebīdīja Fescn- denam, bet atlocīto saliekamo krēslu pasniedza Me- sindžeram. Kad mēs visi bijām novietojušies^ nelielā lokā ap Esterliāzi rakstāmgaldu, viņš apsēdās un teica:

—   Šī ir jaunā padome, Saj. Klāt nav tikai senators, viņš nevarēja mums pievienoties, jo šodien Kongresā mēģina dabūt cauri kādu likumprojektu. Un profesors Bats, kuru jūs varbūt atceraties — bioloģijas profe­sors no Čikāgas. Viņš tagad ir padomes loceklis — padomdevējs bez balsstiesībām un piedalās sēdēs tikai tad, kad nepieciešams speciālists. Vecā padome nebija spējīga vadīt Projektu. Džek, vai jūs nevarētu īsuma apskaidrot Saju?

Mesindžers pievērsās man ar patīkamu, dabisku smaidu; es redzēju, ka Fesendens viņu novēro, un man iešāvās prātā, ka viņš to apskauž.

—   Nu, mister Morlij — vai varbūt var iztikt arī ar «Saju»?

—   Protams.