Starp diviem laikmetiem

Es piespiedos un nosoļoju varbūt kadas desmit pēdas tieši uz priekšu, tik tikko spējīgs apvaldīt vēlē­šanos pieķerties pie margām un palikt uz vietas; es vēl aizvien nespēju paskatīties lejup. Celiņš dažas pēdas gāja tieši uz priekšu no durvīm, pa kurām bijām ienākuši. Tad tas nogriezās pa labi, un es apjēdzu, ka mēs ejam pari kādas sienas augšmalai, kura slējās no grīdas gandrīz līdz mūsu «kaķu lai­pas» apakšdaļai. Kad bijām pāri šai sienai, es jutu vienmērīgu siltuma plūsmu un dzirdēju izplūdes ventilatoru dūkoņu virs galvas. Tieši zem «kaķu lai­pām» vietumis pāri sienai rindām bija izvirzītas cau­rules, pie kurām bija piestiprināti simtiem maskētu teātra prožektoru. .Šķita, ka te bija visu iespējamo izmēru prožektori, kas izstaroja visu iespējamo krāsu un nokrāsu gaismu. Tie bija novietoti grupas un pavērsti ta, lai lejā gaisma saplūstu noteiktās vie­tas. Es apstajos, pagriezos sāniski, sagrābu margas ar abam rokam un piespiedu sevi palūkoties uz leju.

Piecus stāvus zemāk uz laukuma, virs kura stāvē­jām, ta tālākajā mala ieraudzīju mazu koka majeli. No ša stūra varēju ieskatīties apjumtajā veranda mājas priekšā. Kreklā izmeties vīrietis sēdēja uz verandas malas, nolicis kajas uz pakāpiena. Viņš sūca pīpi, izklaidīgi skatīdamies uz ķieģeļiem bruģēto ielu mājas priekšā.

Katra pusē šai majai atradas divu citu māju daļas. Sānu sienas pret vidējo māju bija pavisam īstas, pie logiem karājās pat aizkari. Tapat īsta bija arī puse jumta kores un visa priekšējā siena, arī veranda ar izmītiem pakāpieniem. Uz vienas verandas stavēja pīti bērnu ratiņi. Taču, izņemot vienīgo īsto māju vidū, pārējām abām bija tikai divas sienas un daļa jumta; no šejienes es varēju redzei priežu koka sastatnes, kas balstīja tas no aizmugures. Visu trīs māju priekšā zaļoja mauriņš un auga koki paēnai. Aiz tiem atradās ķieģeļu ietve un bruģēta iela; ietves mala bija dzelzs stabiņi zirgu piesiešanai. Otrpus ielas stāvēja vēl kāds pusducis māju fasāžu. Vienas mājas verandā gulēja salauzts divritenis. Citas mājas verandā karājās šūpuļtīkls ar bārkstīm. Taču šīs šķietamās ēkas bija tikai māņu fasādes un nebija bie­zākas par kādu pēdu; tās bija novietotas gar laukuma malu, lai noslēptu sienu.

Rūbs, atspiedies pret margām man blakus, teica:

— Vīram, skatoties 110 verandas, visiem mājas lo­giem un katras vietas mauriņā, šķiet, ka viņš atrodas īstā ielā ar nelielām mājiņām. No šejienes nevar redzēt, bet īsās īstās ķieģeļu ielas galā, uz kuru viņš tagad skatās, uz laukuma sienas, pedantiski ievērojot diorāmas perspektīvu, ir uzkrāsots un izveidots šīs ielas turpinājums un tālumā izgaistoša ainava.

Kamēr Rūbs man visu to stāstīja, uz ielas zem mums parādījās zēns uz divriteņa. Es nepamanīju, no kurienes viņš uzradas. Puikam galvā bija jūrnieka cepure, tās uzlocīta mala bija gandrīz pilnīgi aizklāta ar kaut ko, kas izskatījās pēc reklāmas vai vēlēšanu kampaņas emblēmas; kājās viņam bija īsas, brūnas tieši zem ceļgaliem sasprādzētas bikses, garas mel­nas zeķes un netīras audekla kurpes, kas sniedzās līdz potītēm. Plecā zēnam karājās ar salocītam avī­zēm piebāzts ieplīsis audekla maiss. Puika, ar vienu roku stūrēdams, braukāja no vienas ielas malas uz otru un veikli iesvieda pa salocītai avīzei katrā ve­randa. Kad viņš tuvojās īstajai mājai, vīrietis ve­randa piecelās, zens pasvieda viņam avīzi, kuru vīrie­tis saķēra 1111 apsēdies atlocīja. Puika vel iesvieda avīzi blakus uz ielas stūra stāvošās majas verandā un aizbrauca ap stūri; tiklīdz uz verandas sēdošais vīrietis viņu vairs nevarēja redzēt, zēns nokāpa no divriteņa un aizstūma to līdz durvīm laukuma siena, pie kuras mazā šķērsieliņa pēkšņi nobeidzās. Puika atvēra durvis un izstūma divriteni pa tām ārā.

Es nevarēju redzēt, kas atrodas otrpus durvīm, bet pa tām tūlīt iznāca kāds vīrs un aizvēra tas aiz sevis. Viņš devās uz ielas stūri, pa ceļam uzlikdams galvā salmu cepuri ar cietu dibenu, lēzenām malām un melnu lenti. Viņa baltā krekla apkaklīte bija atpo­gāta, kaklasaite atraisīta vaļā; žaketi viņš nesa rokā. No piecu stāvu augstuma virs viņa galvas mēs ar Rūbu vērojām, kā viņš īsi pirms stūra apstājās, atbī­dīja salmenīcu pakausī, uzmeta žaketi uz viena pleca un izvilka no kabatas savīstītu mutautu. Viegli pie­skāries ar to pierei, viņš gurdeniem soļiem sāka iet, pagriezās ap stūri un lēni slāja pa ķieģeļu ietvi ga­ram verandai, uz kuras sēdēja vīrietis un lasīja avīzi.

Paklausieties, — Rūbs teica, pielikdams saliektu plaukstu pie auss; es darīju to pašu.

No tālienes, no lejas, tomēr pietiekami skaidri mēs dzirdējām, ka vīrs uz ietves sacīja:

Labvakar, mister Maknoton. Gluži silts laiciņš vai ne?

Cilvēks uz verandas pacēla acis no avīzes.

—   Sveicināts, mister Dreksler. Jā, vēl viena tvei­cīga dieniņa, un avīze sola tādu pašu arī rīt.

Vēl aizvien smagi vilkdams kājas, sakarsušais, no­gurušais vīrs, kas bija ceļā no darba uz mājām, sku­mīgi papurināja galvu.

—   Nu, kādreiz taču tai tveicei jābeidzas, — viņš noteica, un vīrs uz verandas smaidīdams piekrītoši pamāja un piebilda: