Starp diviem laikmetiem

-— Gan jau uz Ziemsvētkiem beigsies ar!

Vīrs uz ietves pagriezās, pārgāja uz stūra pāri ielai, uzkāpa pa kāpnītēm un atvēra starpsienas durvis vienā no neīstajām fasādēm.

Edna! — viņš sauca. Esmu mājās.

Skatuves durvis aiz viņa aizveras, un mēs redzē­jām, ka viņš nokāpj pa mazam pieslienamam kāpnī­tēm, noliecas zem sastatnēm un atver durvis sienā. Viņš izgaja pa durvīm, un tās klusi aizvērās aiz viņa.

Blakus esošajā maņu fasādē pavērās skatuves dur­vis, uz verandas iznāca sieviete un, pacēlusi un atlo­cījusi avīzi, stāvēja, pārskatīdama pirmo lappusi; viņai mugurā bija zili rutota neparasti gara mājas kleita, kuras mala bija kādu pēdu no zemes. Dzirdot atveramies durvis, vīrietis uz verandas viņpus ielas uz mirkli pacēla acis, tad atkal iegrima savā avīzē. Rokas plati iepletis, viņš atvēra avīzi un atlocīja iek­šējo lapu.

Es pagriezos, lai ieskatītos Rubam seja, taču viņš, ar apakšdelmiem atspiedies uz aizsargmargām un salicis plaukstas brīvi kopa, vēroja skatu lejā.

Es neredzu kameru, taču man šķiet, ka jus tur lejā vai nu uzņemat, vai mēģināt kādu filmu.

Es nevarēju neko darīt, jo mana balss skanēja drusku satraukti.

Nē, — Rūbs atbildēja. - Cilvēks uz verandas patiešām dzīvo tai maja. Iekšpusē ta ir pilnīgi īsta, un kāda sieviete pusmūža gados katru dienu nak vārīt viņam ēdienu un uzkopt rnaju. Pārtikas preces ik dienas pieved vieglā, zirga vilktā furgona ar uz­rakstu «Henrijs Dortmunds. Dažādas pārtikās pre­ces». Pastnieks pelēkā uniformā divreiz dienā piegādā pastu, galvenokart reklāmas. Šis cilvēks gaida, vai viņu pieņems darbā kadā no vairakam vietām, uz kurām viņš šai pilsētā pieteicies. Drīz viņš uzzinās, ka jāsāk strādāt viena no šīm vietām. Tad viņa die­nas ritums mainīsies, viņš ies uz darbu pilsēta. Rūbs paskatījas uz mani, tad atkal iegrima pārdomās par skatu leja. — Pagaidām viņš bezmērķīgi klaiņo pa māju, aplaista mauriņu. Lasa. Da|u dienas pavada kopa ar kaimiņieni. Smēķē cigaretes «Luckv Strike» no zaļam paciņam. Dažreiz paklausās radio, kaut gan šāda karstumā ir daudz atmosfēras traucējumu. Šad tad viņu apciemo draugi. Pašlaik viņš lasa svai­gi nodrukātu avīzes numuru, kuru izlaida tikai pirms stundas, — pilsētas avīzes 1926. gada 3. septembra numuru; tur, lejā, šodien pēcpusdienā bija pāri par simt grādiem karsts un pat naktī bus vairāk par as­toņdesmit. īsts atvasaras karstuma vilnis, un kondi- cionētā gaisa nav. Un, ja viņš tieši tagad palūkotos uz augšu, tad redzētu tikai kvēlojošas zilas debesis.

Pacietīgā balsī es jautāju:

— Jus domājāt, ka viņš darbojas pēc kāda sce­nārijā?

Ne, nav nekāda scenārijā. Viņš dara, ko grib, un cilvēki, ar kuriem viņš satiekas, rīkojas un runa saskaņa ar apstakļiem.

Vai jus gribat man iestāstīt, ka viņš patiešam tic, ka ir pilsēta .. .

Ne, nē, ari ta tas nav. Viņš gluži labi zina, kur atrodas. Zina, ka piedalas tada ka skatuves uzve­duma kadā Ņujorkas noliktavā. Viņš uzmanās un ne­kad neiet ap stūri un neskatās, taču zina, ka tur aiz viņa redzes lauka beidzas iela. Viņš zina, ka garais ielas turpinājums, ko viņš redz otra pusē, īstenībā ir uzgleznota perspektīva. Un, kaut gan neviens viņam nav to stāstījis, esmu pārliecināts, ka viņš saprot, ka mājas otrpus ielas visticamāk ir tikai fasādes. Rubs stāvēja izslējies ar seju pret mani. — Saj, viss, ko es jums pašlaik varu pateikt, ir, ka šis virs, jods lai parauj, dara visu iespējamo, lai justu, ka patie­šam sež uz verandas vasaras nogales pēcpusdienā un lasa, ko šodien teicis Kclvins Kulidžs1

, ja viņam vis­pār ir bijis kas, ko pateikt.

1 Amerikas Savienoto Valstu prezidents no 1923. gada līdz 1929. gadam.

Vai īstenība ir šāda pilsēta un šada iela?

— O. jā, iela ar mājām, kokiem un mauriņiem līdz pat pēdējam zāles stiebriņam un pītajiem bērnu ra­tiņiem uz verandas. Jūs redzējāt šīs pilsētas aerofo- togrāfiju — Vinfīldu Vermontas štatā. — Rūbs pa­smīnēja. — Neskaistieties, — viņš klusu turpināja. — Jums vispirms tas jāredz, tikai tad jūs sapratī­siet.

Mēs gājām uz priekšu pa zirnekļa tīklu zem dūco­šajam mašīnām un pari simtiem un simtiem prožek­toru. Pārsoļojām tieši pāri mājai ar cilvēku uz ve­randas, un bija ērmoti iedomāties, ka viņš redz tikai šķietamas debesis, kaut gan viņš nepaskatījās uz augšu, tikai turpināja lasīt savu avīzi, kamēr viņu mūsu skatienam aizsedza verandas jumta dzega. Pa­griezušies uz kreiso pusi pa kādu citu «kaķu laipu», mēs pārgājām pāri sienai, un laukums vairs nebija redzams.