Tūlīt kļuva vesaks un mitrāks, gaisa jautās lietus, un mēs apstajāmies, lai paskatītos lejup. Tālu apakšā gulēja prērija, pa kuru tecēja sīks strautiņš. Skatoties no vietas, kur stāvējām mēs, laukuma otrā pusē redzēja izklaidus augošus bērzus ar baltiem stumbriem. Tie bija atklīduši no daudz biezākā meža, kas pletās pa nogāzi uz augšu un pāri pakalna korei. Es atskārtu, ka lielākā daļa meža uzgleznota uz sienas, taču tas izskatījās īsts. Gandrīz tieši zem mums atradās vigvami, kas bija notriepti ar neveikli zīmētiem padzisušiem apļiem, robotām līnijām un stabiem līdzīgiem cilvēku attēliem. Pa visu vigvamu jumtu caurumiem gaisā cēlās tievas dūmu strūkliņas. Viena vigvama priekšā pie mietiņa bija piesiets kucēns, kas kaut ko plosīja ar priekškājām. Kamēr skatījāmies, daži prožektori, kas apgaismoja laukumu, cits pēc cita izdzisa nies varējam dzirdei klikšķus — un vigvamu trīssturainas ēnas prērijas zāle kļuva dziļākas, un tagad mēs gaisā peldošo dūmu strūkliņās varējām saskatīt arī pa dzirkstelītei.
— Šite man patīk, — Rūbs nomurmināja. — Mon- tāna, apmēram sešdesmit jūdžu no vietas, kur tagad atrodas Billingsa. Šais vigvamos dzīvo astoņi cilvēki — visi tīrasinu kraukļu cilts indiāni. Nu, iesim tālāk.
Savās filca čībās mes gandrīz nedzirdami čāpojam pa šauro metāla režģi un, atkal šķērsojuši sienu, gājām pāri kādai telpai. Stāvējām augstu pāri trīsstū- rainam laukumam tieši virs tā šaurākās malas, skatīdamies uz priekšu, uz tālāko vietu. No grīdas gandrīz līdz mūsu kājām slējās balta akmens celtne. Un tā atkal nebija tāda, kāda izskatījās no priekšas un viena sāna; tai bija tikai divas sienas, kuras aizmugurē balstīja dzelzs stieņu sastatnes. Sienu pakājē pletās lielu akmeņu bruģis. Četri vīri virsvalkos aizpildīja spraugas starp akmeņiem ar šaurām velēnu strēmelēm un dēslija mazus nezāļu pudu rīsus, kurus ņēma no groziem. Nelīdzenais bruģis beidzās ar mazu zālainu nogāzi, kas nolaidās līdz upei, kura šķita esam īsta. Brūns un gauss ūdens plūda gar trisstū- rainā laukuma vienu malu.
Kaut kas šai balto akmeņu pseidoceltnē, kas beidzās tikai kādu jardu zem mūsu kājām, šķita man pazīstams, un es pa «kaķu laipu» devos tālāk, lai labāk redzētu fasādi. Sānu sienu, gar kuru es gāju, lejā balstīja kontrforsi, un tad es ieraudzīju, ka ēkas priekšpusē paceļas divi gluži vienādi četrstūraini torņi. No torņu sāniem slējās akmenī kalti tēli; viens bija pietiekami tuvu, lai es, mazliet pasniedzoties, varētu to aizskart. Tēli bija spārnotas himēras, un atbalstītā siena un abi dvīņu torņi piederēja katedrālei; ta bija Parīzes Dievmātes katedrāle — tagad cs to pazinu ])ēc redzētajām filmām un fotogrāfijām.
Vērodams manu seju, Rubs noprata, ka pazīstu ēku, ko apskatām, un norādīja pāri upei. Olra krastā es redzēju tāluma aizvijamies līkumotus lauku ceļus, dažas zemas koka vai akmens mājas; lielāko daļu aizņēma lauki un meži.
Viduslaiku Parīze 1451. gada pavasarī, — Rūbs smaidīja. — Tā būs viņa, ja tikai mēs kādreiz pabeigsim šo nolādēto darbu.
Viņš pacēla roku un ar rādītājpirkstu vērsa manu uzmanību uz kaut ko tālumā, un tad cs ieraudzīju upes viņā pusē cilvēku kokvilnas biksēs un zilā, ar krāsām notrieptā darba kreklā —- milzi, kas stāvēja pie mājām un kokiem, kuri sniedzās viņam tikai līdz ceļgaliem. Kreisajā rokā vīrietis turēja paleti un ļoti rūpīgi gleznoja meža turpinājumu, kas ar ogli bija uzzīmēts uz laukuma sienas viņpus bruņās, laiski tekošās Sēnas.
Šeit vēl ir ellišķīgi daudz darba, —- Rūbs teica. Katrs katedrāles akmens jāmazgā ar skābi, lai novecotu; galu gala 1451. gadā katedrāle bija jau vairākus gadsimtus veca, taču es šaubos, vai pat Dancigers pa īstam tic, ka tur kas varētu sanākt. Gatavs? Iesim tālāk.
Neapstājoties mēs pārgājām trapecveida laukumam. Tālu leja, nometušies četrrāpus, divi vīri iesvīt- roja laukumu ar drēbes lentēm un krāsainu krītu.
Es lāgā neatceros, kas te būs, — Rūbs stāstīja, man šķiet, ka laikam amerikāņu ekspedīcijas karaspēka hospitālis pie Vimī Francijā 1918. gada.
Mēs skatījāmies lejā uz sniega klātās Zieineļdako- tas fermu 1924. gada ziemas vidū. Gaiss virs tas bija griezīgi auksts; jau pec minūtes mes sākam drebināties. Mēs stāvējām virs Denveras ielas stūra 1910. gadā: akmeņiem bruģēta iela ar tramvaja sliedēm, mazs pārtikas veikaliņš ar sapluimtu audekla nojumi; divi vīri kombinezonos pieveda pie ta preces. Rūbs, atspiedies pret margām man blakus, dudināja:
— Rekonstruēta pēc vairāk nekā septiņdesmit fotogrāfijām un momentuzņēmumiem, kā arī pēc varen skaidras stereoskopa bildes. Un dievs zina, cik mērījumu izdarīti uz vietas mūsdienās. Mēs to vēl neesam pabeiguši, pašreiz viņi piegādā veikalam preces; viss ir absolūti autentisks — tāds, ka bija tai laika. Kad šis būs gatavs, viss būs tieši tā kā toreiz, par to varat būt drošs.
Rūbs paskatījās pulksteni.
Ir vēl arī daži citi pasākumi, bet tagad laiks doties pie Dancigera.
Mēs apgriezāmies, lai ietu atpakaļ. Rubs nāca cieši aiz manis.