Starp diviem laikmetiem

Mūsu Ņujorkas ainai dublikāta nevajag; to mēs apskatīsim pēc lenča. Vai esat izsalcis? Apmulsis? Noguris un uzbudināts?

Jā, nu man sāp kājas, - es atbildēju.

4

Mēs ēdām mazā kafejnīciņā sestajā stāvā, telpa ne­bija neko lielākā par prāvu dzīvojamo istabu, bez lo­giem un izlikta ar bali zilām un dzeltenam flīzēm; to apgaismoja dienas gaismas spuldzes. Dancigers jau gaidīja, sēdēdams viens pie galdiņa. Kad mēs paņēmām paplates, viņš mums pamaja. Uz galda viņa priekšā stāvēja gabaliņš ābolu tortes un ar apakš­tasīti nosegta bļodiņa ar buljonu, lai neatdzistu. Mēs ar Rūbu slidinājām paplātes pa hromētajām sliedēm. Es paņēmu glāzi tējas ar ledu 1111 scndviČu ar šķiņķi un sieru no jau sagatavotu un ietītu sendviču kaudzes. Rūbam glīta meitene pasniedza bifšteku šveiciešu gaumē ar dārzeņu piedevu. Sliedīšu galā kasieres nebija, un maksāt nevajadzēja. Rubs, paķēris savu pa­plāti, uzsauca, ka satikšoties ar mani vēlāk, un aiz­gāja pie kāda vīrieša un sievietes, kuri tikko bija sā­kuši ēst. Es nesu savu paplāti uz doktora Dancigera galdiņu, pa ceļam pārlaizdams acis telpai. Bez mums kafejnīcā bija vēl tikai kādi septiņi vai astoņi cilvēki, bet vietas pietiktu vēl kādam ducim. Kad es nostājos pie galdiņa un sāku nokravāt paplāti, Dancigers, uzminējis manas domas, pasmaidīja.

—   Jā, mūsu Projekts nav liels. Varbūt vismazākais no nozīmīgajiem kādas modernas valdības vēsturē. Ir patīkami apzināties, ka tā. Mums ir tikai ap piec­desmit Projektā pilnīgi iesaistītu cilvēku; iespējams, ka jūs ar laiku iepazīsieties ar vairumu no viņiem. Mēs šad tad varam izmantot dažādu valdības departa­mentu pakalpojumus un resursus un to arī darām. Taču mēs visu nokārtojam, nevienam nedodot iespēju mūs izjautāt. Viņš pacēla apakštasīti no buljona bļodiņas. — Sasodīts, šodien nav šokolādes tortes.

Doktors paņēma karoti un gaidīja, kamēr es attinu sendviču, kuru man īstenībā nemaz negribējās. Es biju pārāk satraukts, lai spētu domāt par ēšanu — labprātāk būtu kaut ko iedzēris.

—   Mēs saglabājam slepenību, nevis uzspiežot uz dokumentiem zīmogu «Konfidenciāls» un nēsājot no­zīmītes zem svārku atloka, bet gan nevēršot uzma­nību uz sevi. Protams, prezidents zina, ar ko mēs nodarbojamies, kaut gan neesmu pilnīgi pārliecināts, vai viņam nešķiet, ka mēs paši nezinām, ko darām. Var būt, ka viņš mūs vispār neatceras. Neizbēgami, ka par mums zina daži senatori, daži kongresmeņi un daži vīri Pentagonā. Ja būtu iespējams, es vēlētos, lai arī viņi nenieka nezinātu, bet šie cilvēki gadā mums līdzekļus. Īstenībā es nevaru sūdzēties: es ie­sniedzu savus pārskatus, viņi tos akceptē un vairāk arī mūs neapgrūtina.

Es kaut ko atbildēju Dancigerain. Pie galdiņa, kur bija piesēdies Rubs, ēda jauniešu pāris — meitene, kas bija dejojusi čarlstonu, un jauns puisis apmēram tais pašos gados. Dancigers pamanīja, ka es skatos uz viņiem, un teica:

—   Vēl divi laimīgie. Urzula Dānke un Frenklins Alillers. Viņa bija matemātikas skolotāja vidusskolā īglriverā Viskonsinas štatā; viņš bija veikala vadī­tājs Beikersfīldā Kalifornijas štata. Viņa domāta Ziemeļdakotas fermai, viņš — Viinī; jūs varbūt šorīt redzējāt, ka viņš vingrinājās durkļu cīņā. Nākamreiz es jūs iepazīstināšu ar abiem, bet tagad pastāstiet, ko jūs zināt par Albertu Einšteinu!

—   Nu, viņš valkāja pogājamu svīteri, viņam bija kupls matu ērkulis un nags uz aritmētiku.

—   Ļoti labi. Atliek piebilst vēl tikai pāris sīkumu. Vai jūs zināt, ka pirms daudziem gadiem Einšteins izvirzīja hipotēzi, ka gaismai ir svars? Un tā bija vistrakaka iedoma, kada vispār kādam cilvēkam va­rēja ienākt prāta. Neviens cits visā pasaulē nekad ne­bija kaut ko tadu iedomājies un arī neiedomājās; šī teorija ir pretrunā ar visiem mūsu priekšstatiem par gaismu. — Dancigers brīdi vēroja mani; es biju ie­interesēts un centos tads arī izskatīties. — Tomēr bija iespēja šo teoriju pārbaudīt. Saules aptumsumu laikā astronomi novēroja, ka gaismas stari, plūstot garām Saulei, izliecas tās*-virzienā. Redzat, tos pie­velk Saules gravitācija. Tas neizbēgami pierādīja, ka gaismai ir svars; izrādījās, ka Albertam Einšteinam bijusi taisnība, un viņš ar pilnām burām devās uz priekšu.

Dancigers apklusa, lai iestrēbtu pāris karošu bul­jona. Izrādījās, ka mans sendvičs ir gluži labs: sviesta uz tā bija daudz, un siers garšoja patiešām pēc siera; pēkšņi jutos izsalcis. Dancigers nolika karoti, noslau­cīja salvetē lūpas un teica:

Laiks ritēja, (ienialais prāts turpināja darbo­ties. Un Einšte ins paziņoja, K a 111 reiz e kvadrātā ir E. Un, lai dievs mums to piedod, divas japāņu pilsētas pazuda vienā acumirkli un pieradīja, ka Einšteinam atkal bijusi taisnība.