Starp diviem laikmetiem

Es varētu ilgi ta turpināt; Einšteina atklajumu sa­raksts ir krietni garš. Taču cs pārlēkšu uz citu tematu: drīz pēc tam Einšteins pavēstīja, ka mūsu priekšstati par laiku ir aplam kļūdaini. Un cs ne mirkli nešaubījos, ka viņam atkal bijusi taisnība. Jo viens no viņa pēdējiem devumiem īsi pirms nāves bija pierādījums, ka visas viņa teorijas ir savstarpēji sais­tītas. Tas nav šķirtas cita no citas, un katra no tam ir visu citu priekšnoteikums un reizē ari sekas, tās dziļi izskaidro, ka funkcionē Visums, — un tas nebūt nenotiek tā, kā bijām domājuši.

Viņš saka tit nost sarkano celofāna strēmelīti no sausiņu paciņas, kuri bija piedeva pie buljona, un nogaidoši vēroja mani.

Es esmu šo to lasījis, ko Einšteins saka par laiku, taču nevaru apgalvot, ka īsti izprotu, ko viņš domā­jis.

Viņš domaja, ka mes esam kļudījušics savas koncepcijās par to, kas ir pagātne, tagadne un nā­kotne. Mēs domājam, ka pagātne ir aizgājusi, ka nākotne vel nav atnākusi un ka eksistē tikai tagadne. Jo tagadne ir viss, ko mēs spējam redzēt.

—   Nu, ja jūs piespiežat mani pie sienas, tad man jaatzīstas, ka, manuprāt, tā arī ir.

—   Protams. Manuprāt, arī. Tas ir tikai dabiski. Ka Einšteins pats norādīja. Viņš teica, ka mēs esam kā cilvēki laivā bez irkļiem un straume mūs nes pa līkumotu upi. Sev apkārt mēs redzam tikai tagadni. Mēs nevaram saskatīt pagātni, kas palikusi upes li­kumos un pagriezienos mums aiz muguras. Tomēr tā tur ir.

—   Bet vai viņš to domāja burtiski? Vai arī viņš domāja, ka …

—   Einšteins vienmēr domāja tieši to, ko teica. Kad viņš paziņoja, ka gaismai ir svars, viņš domāja, ka saules gaisma virs kviešu lauka patiešām sver vai­rākas tonnas. Un tagad mēs zinām — to izmērīja — ka tā arī ir. Viņš domāja, ka milzīgā enerģija, kas teorētiski saista kopā atomus, patiešām var tikt atbrī­vota vienā neiedomājamā sprādzienā. Tā tiešām var notikt, un šis fakts ir mainījis cilvēces attīstības vir­zienu. Viņš arī domāja precīzi to, ko teica par laiku: pagātne aiz mums, aiz līkumiem un pagriezieniem, patiešām eksistē. Tā atrodas tur.

Kādas desmit sekundes Dancigers klusēja. Viņa pirksti rotaļājās ar mazo, sarkano celofāna strēmelīti. Tad viņš pacēla acis un vienkārši teica:

—   Es esmu fiziķis teorētiķis, pašlaik atvaļinājumā no Marvarda universitātes. Un mans niecīgais papil­dinājums Einšteina milzu teorijai ir ideja, ka cilvē­kam kaut kā vajadzētu spēt izkāpt no laivas krastā. Un aiziet atpakaļ aiz kāda no straumes līkumiem, kas palikuši aiz mums.

Es centos, lai manās acīs nevarētu lasīt to, ko do­māju: vai tiešām būtu iespējams, ka šis inteliģentais, uzticību, modinošais, tomēr mežonīgi apmātais vecais vīrs būtu pārliecinājis krietni daudz cilvēku Ņujorkā un Vašingtonā pievienoties viņam un ierīkot, šo fan­tastisko noliktavu? Vai iespējams, ka es vienīgais būtu to atšifrējis? Varbūt ne, šorīt Rosofs palaida joku — neveiklu? — par manu pievienošanos stulbeņu mi­dzenim. Es domīgi pakratīju galvu.

—   Kā tā — aiziet atpakaļ?

Dancigeram vēl bija atlicis mazliet buljona, un ta­gad viņš to izstrēba, piešķiebis bļodiņu, lai varētu izsmelt pēdējo lāsīti; arī es beidzu ēst savu sendviču. Dancigers pacēla galvu un cieši vērās man acīs: es skatījos tajās un sapratu, ka Dancigers nav jucis. Viņš bija ekscentrisks, ļoti iespējams, ka viņš maldī­jās, taču viņš bija pie pilna prāta, un es pēkšņi jutos laimīgs, ka esmu šeit. Dancigers jautāja:

—   Kas šodien par dienu?

—   Ceturtdiena.

—   Kāds datums?

—   Divdesmit sestais, vai ne?

—   Pasakiet jūs to man.

—   Divdesmit sestais.

—   Kāds mēnesis?

—   Novembris.

—   Un gads?

Es pateicu arī to; tagad es mazliet smaidīju.

—   Kā jūs to zināt?

Gaidīdams, kamēr prātā iešausies kāda atbilde, es sēdēju un pāri galdam raudzījos uz Dancigera vērīgo seju un pliko pakausi, tad paraustīju plecus.

—   Es nezinu, kas man būtu jāatbild.

—        Tad es atbildēšu jūsu vietā. Jūs zināt gadu, dienu un mēnesi burtiski miljons iemeslu dēļ: tāpēc, ka sega, zem kuras šorīt pamodātics, droši vien vis­maz pa daļai ir no sintētiska materiāla; tāpēc, ka jūsu dzīvoklī laikam gan ir kaste ar slēdzi, kuru pa­griežot uz stikla ekrāna parādīsies dzīvu cilvēku se­jas, kuri stāstīs jums dažādas blēņas; tāpēc, ka šorīt ceļā uz šejieni sarkani un zaļi gaismas signāli jums norādīja, ka drīkstat šķērsot ielu, un tāpēc, ka jūsu kurpju pazoles ir no sintētiska materiāla un būs iztu­rīgākās nekā adas zoles.

Tāpēc, ka ugunsdzēsēju mašīna, kas pabrauca jums garām, lietoja skaņu signālu, nevis zvanu; tāpēc, ka pusaudži ģērbušies tieši tā un nevis citādi, un tāpēc, ka nēģeris, kuram jūs pagājāt garam, piesardzīgi pa­skatījās uz jums un jūs tikpat piesardzīgi raudzījā- ties uz viņu, un abi centāties to noslēpt. Tāpēc, ka

«Times» pirmā lappuse izskatījās tieši tāda kā šo­rīt — kāda tā vēl nekad nav bijusi un nekad vairs arī nebūs. Un tāpēc, ka augu dienu jūs sastapsietics ar miljoniem un miljoniem vēl citu tādu pašu faktu.