Starp diviem laikmetiem

—   Mēs ceļam to lejā, Lielajā Manēžā. — Dancigers pieskārās kokiem apaugušās salas virsotnei. — Tā ir Eņģeļu sala Sanfrancisko līcī un pieder štatam un federālajai valdībai. Izņemot to, ka salā atrodas sen pamesta imigrācijas stacija un novārtā atstāts raķešu starta laukums, kurus abus aizslēpj koki, sala izskatās gluži tāda pati kā gadsimtu mijā, kad šī māja, — viņš pieskārās tās mazajam jumtiņam, — bija jauna. Tā ir pirmā māja, kuru šeit uzcēla, no tās paveras visskaistākais skats, un tā ir vistuvāk ūde­nim. īstā māja vēl aizvien stāv savā vietā, un no tās logiem, izņemot tos, kas ēkas aizmugurē, nevar re­dzēt jaunākās mājas, kuras saceltas tai apkārt. Un Eņģeļu sala aizsedz tiltu pāri līcim. Tā skats no mā­jas, ja neņem vērā modernos kuģus un kuterus, kas braukā pa šaurumu, ir gluži tāds pats kā toreiz. Ve­selas divas dienas un trīs naktis šaurums būs tāds kā senāk, tajā būs arī divi preču burinieki un daži mazāki kuģīši. — Dancigers man uzsmaidīja un uz­lika lielo, smago roku man uz pleca. — Sanfrancisko allaž ir bijusi jauka vieta, kurp aizbraukt. Bet stāsta, ka tā pilsēta, kas aizgājusi bojā 1906. gada zemes­trīcē un ugunsgrēkā, esot bijusi sevišķi skaista un ka pasaulē neesot vairs nekā tai līdzīga. Un tā, Saj, — Sanfrancisko 1901. gadā ir jūsu uzdevums.

Nevienam nepatīk sabojāt dramatisku momentu. Un tomēr man bija jāsamaitā šā nevainīgā dramatiskā brīža noskaņa, kura man tā patika. Un es, pieri sa­raucis, papurināju galvu.

—   Nē. Ja man ļauj izvēlēties, doktor Danciger, tad es negribētu Sanfrancisko. Es vēlētos pamēģināt Ņujorkā.

—   Ņujorkā? — Doktors samulsis paraustīja vienu plecu. — Es pats tā nedarītu, taču, ja vēlaties, varat mēģināt Ņujorkā. Man šķita, ka piedāvāju jums ko sevišķu,taču …

—   Man ļoti žēl, doktor Danciger, tomēr es nedo­māju Ņujorku 1894. gadā, — es samulsis pārtraucu viņu.

Tagad Dancigers vairs nesmaidīja; viņš cieši vērās man acīs, prātodams, vai nav manī smagi vīlies.

—   AI Un kad tad? — viņš klusu jautāja.

—   1882. gada janvārī — datumu es neatceros, bet es to uzzināšu.

Es nebiju paspējis pabeigt teikumu, kad viņš jau noliedzoši kratīja galvu.

—   Kāpēc?

Es jutos muļķīgi, skaidrodams:

—   Lai… redzētu, kā kāds cilvēks nosūta vēstuli.

—  Tikai lai novērotu? Vai tas ir viss? — viņš ziņ­kārīgi jautāja, un es piekrītoši palocīju galvu.

Doktors strauji pagriezās, piegāja pie rakstām­galda, pacēla telefona klausuli, uzgrieza divciparu numuru un gaidīja.

—   Fren? Pārbaudiet pārskatus par Dakotu; tie ir filmā. Vai parka pusē 1882. gada janvārī ir kāds tukšs dzīvoklis?

Mēs gaidījām. Es nositu laiku, pētīdams maketu uz galda, staigāju tam apkārt, noliecos tam pāri, lai sle­peni pašķielētu uz doktoru. Dancigers satvēra spalvu, steigšus kaut ko uzkricelēja uz bloknota lapiņas, tad noteica: — Tencinu, Fren, — un nolika klausuli. Viņš noplēsa lapiņu no bloknota, pagriezās pret mani un neapmierinātā balsī teica:

—   Man tiešām žēl, bet 1882. gada janvārī Dakotā ir divi tukši dzīvokļi. Viens otrā stāvā, no tā nav ne­kāda labuma. Taču otrs atrodas septītajā stāvā un būs tukšs visu mēnesi — no pirmā janvāra līdz februārim. Atklāti sakot, es biju cerējis, ka nebūs tādas iespējas un jūsu nodomu nevarēs īstenot, tad arī viss ar to būtu beidzies. Saj, šai Projektā nedrīkst iejaukt ne­kādas personiskas intereses. Tas ir sasodīti nopietns pasākums, un te nekas nenotiek personisku interešu dēļ. Tāpēc varbūt būs labāk, ja jūs man pastāstīsiet, kas jums īsti ir aiz ādas.

—   Es to darīšu. Bet es negribu jums tikai stāstīt, ser, gribu arī kaut ko parādīt. Rīt, jo, ja jūs pats re­dzēsiet, par ko ir runa, man šķiet, ka jūs varbūt man piekritīsiet.

—   Es tā nedomāju, — Dancigers no jauna papuri­nāja galvu, taču viņa acis atkal bija draudzīgas. — Tomēr katrā ziņā parādiet man, kas tas ir; ja jums izdevīgi, tad rit no rīta. Dodieties tagad mājās, Saj, šī bija smaga diena.

5

Mēnešus trīs pēc iepazīšanās ar Ketrinu Mankuso es kādu vakaru pavadīju viņu uz mājām; vairs lāgā neatceros, kur īsti mēs bijām izbraukuši ar viņas mūžveco mašīnu. Es pārbraucu to pāri ietvei un novietoju spraugā starp veikalu un blakus māju, un mēs pāri mašīnas aizmugurei izrāpāmies laukā. Augšā, dzīvoklī virs veikala, Keita uzlika vārīties ūdeni tējai. Viss bija tāpat kā vienmēr, tomēr man šķiet — mēs abi zinājām to, jau noģērbjot mēte­ļus, — šovakar kaut kādā mistiskā veidā — mis­tiskā tāpēc, ka līdz šim vakars ne ar ko nebija atšķīries no daudziem citiem — mēs bijām šķērsojuši kādu neredzamu robežu un mūsu attiecības vairs nebija izmēģinājums, bet kļuvušas mērķtiecīgas, jo Keitija man sāka stāstīt visu par sevi.

Viņa ienesa tēju, katrā rokā pilnu tasi uz apakšta­sītes, un es zināju, ka manā tasē viņa cukuru iebē­rusi jau virtuvē, pasniedza man manējo, nosēdās bla­kus uz dīvāna un sāka stāstīt, it kā mēs abi jau iepriekš būtu sapratuši, ka viņa tā darīs. Lielākajai daļai no tā, ko viņa man tovakar stāstīja, šeit nav nozīmes, bet pēc kāda brīža viņa man pajautāja:

— Vai tu zini, ka es esmu bārene?