Starp diviem laikmetiem

—   Paklausieties! — viņš dedzīgi iesaucās. —• Ne­kustamo īpašumu pārvaldes firma, kuras pārziņā bija Dakota, vēl arvien darbojas, un mēs uzņēmām mikro- filmā tās vecos pārskatus. Mēs droši zinām, kad un cik ilgi bijuši neapdzīvoti dzīvokļi, kuru logi iziet uz parku. — Viņš atkal apsēdās. — Iedomājieties, ka viens no augšējiem dzīvokļiem stāvējis tukšs divus mēnešus 1894. gada vasarā. Un tā arī bija. Iedomā­jieties, mēs nokārtosim — un to mēs arī izdarīsim —, ka dzīvokli uz šiem mēnešiem nākamajā vasarā izīrē mums. Un tagad centieties saprast mani. Ja Albertam Einšteinam atkal reiz ir taisnība — un tā ir —, tad, lai cik grūti to saprast, 1894. gada vasara vēl eksistē. Klusais dzīvoklis pastāv tai bijušajā vasarā gluži tāpat, kā tas pastāvēs nākamajā va­sarā. Nepārkārtots un neizmainījies, gluži tāds pats šovasar kā toreiz. Es ticu, ka šai vasarā cilvē­kam no dzīvokļa, kurš nav mainījies, varētu būt iespējams ieiet tai otrā vasarā, saprotat, tikai iespe- jams.

Doktors Dancigers sēdēja, atzvēlies krēslā, un ska­tījās man cieši acīs, un viņa zelētais cigārs viegli drebēja.

—   Tik vienkārši? — es pēc laba brīža ieminējos.

—       Nu nē! — Viņš atkal strauji pārliecās pāri gal­dam. — Nepagalam nav tik vienkārši, — viņš iesau­cās un pēkšņi uzsmaidīja man. — Neskaitāmie mil­joni neredzamo pavedienu, kas eksistē šeit, Saj, — viņš pieskārās savai pierei, — piesaistīs viņu šai va­sarai, lai arī dzīvoklis ap viņu nebūtu mainījies. —- Viņš atkal apsēdās, skatījās uz mani un vēl aiz­vien viegli smaidīja. Tad viņš ļoti klusi un lietišķi teica:

—• Bet es teiktu, Saj, ka šis Projekts dzima dienā, kad man iešāvās prātā, ka varbūt ir kāda iespēja saraut šos pavedienus.

Es sapratu; es zināju šā Projekta mērķi. Protams, es to biju sapratis jau pirms laba laika, taču tagad tas bija pateikts vārdos. Vairākas sekundes es sēdēju, lēni kratīdams galvu, un Dancigers gaidīja, lai es kaut ko saku. Beidzot es arī teicu:

—   Kāpēc? Kāpēc jūs gribat to darīt?

Doktors atšļuka savā krēslā, vienu garo roku salie­cis sev aiz muguras, un paraustīja plecus.

—   Kāpēc Raiti gribēja uzbūvēt aeroplānu? Lai sa­gādātu nodarbošanos stjuartēm? Vai lai mums būtu iespēja bombardēt Vjetnamu? Nē, man šķiet, ka viņu vienīgā reālā doma bija — redzēt, vai viņi to spēj. Man liekas, ka tieši tāpēc krievu zinātnieki palaida orbītā pirmo zemes pavadoni, un nav nozīmes, kāda iedomāta mērķa dēļ tas noticis. Nekāda cita iemesla nebija, viņi tikai gribēja zināt, vai spēs to paveikt, gluži tāpat kā zeņķi spridzina petardes zem skārda kannas, lai redzētu, vai tā patiešām uzskries gaisā. Un es domāju, ka ar šo iemeslu pilnīgi pietiek. Iespai­dīgos mērķus izgudroja vēlāk, lai attaisnotu šausmīgi lielos izdevumus par šīm rotaļlietām, bet pirmie mē­ģinājumi notika, velns lai parauj, tikai aiz ziņkārības, manu zēn, un tāpat ir arī ar mums.

To es sapratu. Es pajautāju:

—   Jauki, bet kāpēc Vinfīlda Vermontas štatā 1926.

gadā? Vai Parīze 1451. gadā? Vai Dakotas dzīvoklis 1894. gadā?

—   Vietas mums nav svarīgas. — Viņš izņēma ci­gāru no mutes un apskatīja to kā kaut ko derdzīgu, pēc tam iebāza atpakaļ mutē. — Un arī laiks nav sva­rīgs. Tic nav nekas cits kā tikai šāvieni uz labu laimi. Mēs neesam sevišķi ieinteresēti kraukļu cilts indiāņos 1850. gadā vai kādā citā laikā. Bet sagadījies, ka vai­rāki tūkstoši akru neskartas zemes Montānā pieder federālajai valdībai, un tur nekas nav pārvērties kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem. Lauksaimniecības de­partaments uz četrām, augstākais uz piecām dienām slēgs ceļu pa šo rajonu — tur nebrauks ne mašīnas, ne autobusi, un ari reaktīvās lidmašīnas nelidos pāri. Viņi var sagādāt arī apmēram tūkstoš bizonu lielu ganāmpulku. Ja mums šo rajonu atvēlētu uz kādu mēnesi, mums nevajadzētu nodarboties ar simulē- šanu Lielajā Manēžā. Bet tagad mūsu cilvēks piera­dīs šeit — mēs tā ceram — un būs gatavs darīt visu iespējamo tais pāris dienās, kas mums atvēlētas īsta­jos apstākļos.

—   Kas attiecas uz Vinfīldu, — viņš pamāja uz fo­togrāfiju pie sienas, — tā ir pavisam sīka pilsētele noplicinātas lauksaimniecības zemes rajonā, un, kad mēs to ieguvām, tā faktiski bija pamesta. Jau četr­desmit gadu pilsētiņa palēnām mirst, pakāpeniski zaudējot iedzīvotājus. Pēdējos trīsdesmit no šiem ga­diem gandrīz neviens nešķieda naudu, lai pilsētu mo­dernizētu un mēģinātu cīnīties pret nenovēršamo. Tas ir vecs stāsts Jaunajā Anglija; visas spoku pilsētas jau nav tikai rietumos vien. Si pilsētiņa bija vairāk izolēta nekā pārējās spoku pilsētas, tāpēc mēs ar kā­das citas aģentūras palīdzību uz labu laimi nopirkām to. Liekas, lai uzceltu dambi.

Dancigers pasmīnēja.

—      Mēs noslēdzām ceļu uz pilsētu un tagad re­staurējam to. Ak dievs, cik tas ir jautri! Pārmaiņas pēc viss notiek atpakaļgaitā: mēs iznicinām ātrgaitas automobiļu maģistrāli, kas šķeļ jaukās, vecās pilsē­tiņas pašu sirdi; kādā jaukā vietā nojaucam kādu briesmoni bez logiem. Senatnes iznīcinātāju intelektu šīs izdarības novestu līdz ārprātam, bet mūsu ļaudīm tas sagādā lielu prieku.