Starp diviem laikmetiem

—   Nu, tas ir kaut kas lielisks, vienkārši vienrei­zēji! — Es smējos, bezpalīdzīgi purinādams galvu, — pārāk skaista bija šī senā celtne. — Kā tas gadījies, ka tā vēl aizvien te stāv?

—   Tā ir Dakota. Uzcelta astoņdesmito gadu sākumā, īstenībā ārpus pilsētas. Ļaudis žadzināja, ka tā esot tik nomaļus, ka tikpat labi varētu atrasties arī Dakotā, tāpēc to tā arī iedēvēja. Tā vismaz stāsta.

Zinu, jūs nepārsteigs, ka pirms pāris gadiem grupa progresīvi domājošu pilsoņu kā apsviluši gribēja to nojaukt un tas vietā uzcelt vel vienu jaunu, modernu briesmoni ar daudz lielāku skaitu dzīvokļu, kas aiz­ņemtu to pašu platību: zemi griesti, plānas sienas, ne balles zāles, ne kalpotāju telpu, toties īpašnieki pelnītu uz velna paraušanu. Taču šoreiz gadījās, ka mājas īrnieki bija naudīgi un varēja cīnīties; tajā dzīvo laba tiesa bagātu slavenību. Viņi sametās kopā, nopirka māju, un tagad, šķiet, Dakotai nekas nedraud. Ja nu tikai nolādētais liktenis neizlemj, ka tieši šeit jāatbrīvo vieta ātrgaitas automobiļu maģistrālei cauri Centrālajam parkam.

—   Vai mēs nevaram ieiet iekšā apskatīties?

—   Šodien mums nav laika.

Es atkal paskatījos uz augšu.

—   No šīs puses vajadzētu būt varenam skatam uz parku.

—   Skaidrs, ka ir arī.

Šķita, ka Rūbam pēkšņi izgaisusi visa interese par Dakotu; viņš paskatījās pulkstenī, un mēs pagriezā- mies atpakaļ uz Vestdraivu. Drīz vien iznācām no parka; priekšā uz rietumiem es atkal redzēju milzīgo noliktavu un lasīju padzisušos burtus zem jumta: «Brāļi Bīkiji. Pārvadājumi un uzglabāšana, 555— 8811.»

Ja es biju iedomājies — un man šķiet, tā arī bija, — ka Dancigera kabinets būs grezns un iespaidīgs, tad biju maldījies. Tieši pie durvīm uz baltmelnas plāk­snītes bija uzraksts bez jebkādiem tituliem — «E. E. Dancigers». Rūbs pieklauvēja, un Dancigers uzsauca, lai nākam iekšā. Rūbs atvēra durvis, ielaida mani un nomurmināja, ka satikšoties ar mani vēlāk. Sēdēdams pie rakstāmgalda, Dancigers pašlaik ru­nāja pa telefonu un ar rokas mājienu norādīja man uz krēslu blakus rakstāmgaldam. Es apsēdos. Cepuri un mēteli es atkal biju atstājis lejā. Skatījos apkārt, cik nu atļāva pieklājība.

Kabinets bija neliels, mazāks un daudz tukšāks nekā Rosofa istaba. īstenībā tas izskatījās nenobeigts kabinets, kas tā saimniekam it kā nepieciešams, bet par kuru viņam tomēr nav nekādas intereses, jo lielāko daļu laika viņš pavada ārpus tā. Standarta grīdsega, pie vienas sienas mazs grāmatplauktiņš, pie otras — sievietes fotogrāfija; viņas mati bija frizēti pēc trīs­desmito gadu modes. Pie trešās sienas karājās milzīga Vinfīldas aerofotogrāfija, tikai citā rakursā nekā tā, kuru biju redzējis pirmīt. Dancigera rakstāmgalds bija nācis taisnā ceļā no kantora standartmēbeļu tir­gotavas, tāpat arī divi apmeklētājiem domātie pol- stētie metāla krēsli. Kaktā uz grīdas stāvēja ar doku­mentu mimeogrāfijām piebāzta kaste. Pie tālākās sie­nas uz galda bija kāds ar gumijotu pārklāju apsegts masīvs priekšmets.

Dancigers pabeidza telefona sarunu — par kaut kādu pilnvaru kaut kam parakstīt galvojumus. Viņš atvēra augšējo atvilktni, izņēma cigāru, attina celo­fānu, tad ar kancelejas šķērēm pārgrieza cigāru tieši vidū un vienu pusi piedāvāja man. Es pakratīju galvu, un viņš ielika to atpakaļ atvilktnē, bet otru neaizde­dzinātu iesprauda mutē.

—   Jums patika Dakota.

Tas nebija jautājums, tas bija fakta konstatējums. Es smaidīdams piekrītoši palocīju galvu; arī Danci­gers smaidīja.

—   Ņujorkā ir vēl arī citas būtiski neizmainījušās celtnes, dažas tikpat jaukas un pat daudz vecākas, tomēr Dakota ir vienreizēja, un zināt, kāpēc?

Es papurināju galvu.

—   Iedomājieties, ka stāvat pie viena no augšējo dzīvokļu logiem, kurus tikko redzējāt, un raugāties lejup uz parku; teiksim, rītausmā, kad ļoti bieži vēl nav manāma neviena automašīna. Jums visapkārt ir māja, kas nav pārvērtusies kopš dienas, kad tā tika uzcelta; arī istaba, kurā atrodaties, ir tāda pati un ļoti iespējams, ka pat loga stikls, pa kuru skatāties, arī ir vēl tas pats. Bet, lūk, tas Ņujorkā ir pavisam vienreizējs: viss, ko jūs redzat ārpusē, ari nav mai­nījies.

Viņš pārliecās pāri galdam un cieši skatījās manī, lēni valstīdams savu puscigāru no viena mutes kak­tiņa otrā.