Starp diviem laikmetiem

Dancigers sēdēja un smaidīja kā jūrnieks, kas stāsta par savu visjaukāko piedzīvojumu uz sausze­mes.

—   Viņi izārda visas neona reklāmas, norauj visus telefonus, izskrūvē visas matētās elektriskās apgais­mošanas spuldzītes. Mēs esam izveduši jau gandrīz visas ar elektrību darbināmās ierīces — zāles pļāvē­jus un tamlīdzīgas lietas. Mēs novācam katru skripa- tiņu plastikātu, atjaunojam vecās ēkas un nojaucam nedaudzās jaunās. No dažām ielām izlauzām bruģi un pārvērtām tās atkal par jaukiem lauku ceļiem. Kad būs gatava maiznīca, svaigo maizi tajā iesaiņos baltā papīrā un pārsies ar aukliņu. Gelardi veikalā ierīkos nelielus ūdens smidzinātājus, lai svaigie dārzeņi visu laiku būtu vēsumā. Ugunsdzēsēju mašīnu vilks zirgi, visi automobiļi būs īsti tālaika modeļi, un tipo­grāfija katru dienu sāks izlaist 1926. gadā iznākušo laikrakstu dublikātus. Darbus mēs veicam pēc plašām studijām, fotogrāfijām, salīdzināšanas un pilsētas pārskatu pārbaudes, un, kad būsim tos beiguši, man šķiet, aizmirstā mazā Vinfīlda atkal reiz būs tāda kā 1926. gadā. Nu, ko jūs par to domājat?

Es smaidīju tāpat kā viņš.

—   Izklausās iespaidīgi. Un dārgi.

—  Nepavisam. — Dancigers noteikti pakratīja galvu. — Viss kopā tas maksās tikai mazliet vairāk par trim miljoniem dolāru — mazāk nekā divas stundas kara, un tas katrā ziņā ir labāks naudas izšķiešanas veids. Viss tikai viena cilvēka dēļ; jūs viņu šorīt redzējāt Lielajā Manēžā.

—   Vīrs uz koka mājiņas verandas?

—   Jā. Tā ir Vinfīldas mājas precīza kopija. Džons tajā, cik labi spēdams, dara visu, lai iejustos dzīves stilā, kāds 1926. gadā valdīja Vinfīldā Vermontas štatā. Tad, kad viņš būs sagatavojies un arī mums viss būs kārtībā, apmēram desmit dienas — ilgākais praktiski iespējamais laika posms — kādi divi simti aktieru un statistu sāks staigāt pa restaurētajām Vinfīldas ielām, braukās vecmodīgās mašīnās, un, ja būs pietiekami silts, sēdēs uz verandām. Viņiem iestāstīs, ka izmēģina kādu eksperimentālu filmu uz­ņemšanas tehniku un apslēptas kameras uztvers viņu improvizētās, bet autentiskās izdarības; tas jāpatur prātā visu laiku, kamēr viņi atradīsies laukā. Starp šiem diviem simtiem faktiski visi, kuriem būs darī­šana ar Džonu — mazliet vairāk par divdesmit cil­vēkiem — būs no Projekta. Mēs ceram, ka Džons būs psiholoģiski sagatavojies, lai varētu maksimāli izmantot īsās desmit dienas.

Zelēdams savu cigāra stumbeni, vecais vīrs skatī­jās pāri kabinetam uz milzīgo fotogrāfiju pie sienas. Tad viņš atkal palūkojās uz mani.

—   Un tas ir visu mūsu Lielās Manēžas konstruk­ciju mērķis. Tā ir sagatavošanās, tur atrodas īsto no­tikumu vietu pagaidu atvietotāji, jo tās vai nu nav pieejamas, vai arī nav lietojamas pietiekami ilgu laiku. Visā pasaulē nav daudz tūkstošgadīgu celtņu, taču viena no tām ir Parīzes Dievmātes katedrāle. īsto notikumu vietu mums ļaus lietot nepilnas piecas stun­das — tikai vienā naktī no pusnakts līdz rītausmai. Ile de Citē un labajā un kreisajā Sēnas krasta izslēgs gāzi un elektrību, cik tālu tās gaisma varētu būt re­dzama no katedrāles. Darbības vietā mums atļaus novietot dekorācijas. Tas ir viss, ko ar mūsu Valsts

departamenta palīdzību spējām izplēst no franču val­dības. Viņi domā, ka gatavojamies filmas uzņemša­nai. Mēs pat sagatavojām pilnu scenāriju, ko viņiem parādīt, pie tam tik reālistisku un sliktu, ka esam pārliecināti, ka viņi tam noticēs. Neviens no Projekta nelolo lielas cerības par šo mēģinājumu; mūsu rīcībā būs tikai dažas stundas, un cs baidos, ka ar to nepie­tiks. Un tas ir tik sen; vai kāds tiešām pa īstam spētu iejusties tai laikā? Es šaubos par to, tomēr cerības vēl nezaudēju. Mēs darām, ko spējam katrā vietā, kuru atklājam, — tas arī ir viss.

Dancigers piecēlās un pamāja, lai sekoju viņam pie galda, uz kura stāvēja apklātais priekšmets.

—   Tagad jūs zināt, kas ir mūsu Projekts. Pro­tams, vēl atliek neskaitāmas detaļas. Labāko es pa­glabāju beigām — jūsu uzdevumu.

Viņš norāva pārklāju, un kļuva redzams skaisti iz­gatavots telpisks makets. No baltām viļņu galotnēm klāta zaļa ūdens pacēlās kokiem apaugusi sala. Tai pretim pāri jūras šaurumam no akmeņiem piekaisītas pludmales slējās nolaidena klints, uz kuras auga mežs, starp kokiem stāvēja balta māja ar margu apjoztu verandu.