Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

- Un vēl tev vajadzēs paķert līdzi šo! - Sardanapals uzsita knipi, un no viņa rakstāmgalda apakšas izlīda milzīgs ādas čemodāns.

Uzlidojis gaisā, čemodāns strauji šāvās klāt Taņai. Meitene izbīlī aizsedza seju ar rokām, gaidīdama, ka tūdaļ tiks notriekta no kājām. Bet izrādījās, ka čemodāns ir pārsteidzoši viegls - it kā būtu pavisam tukšs.

- Kas tur ir iekšā? - vaicāja Taņa, jau stiepdama roku pie spīdīgajiem slēdžiem.

- STOP! Nekādā gadījumā netaisi to vaļā! - akadēmiķis brīdinoši sauca.

- Kāpēc? - Taņa brīnījās.

- Saproti... - Sardanapals sastomījās un uzmeta Taņai vērtējošu skatienu. - Labi, gan jau tu tikpat uzzināsi. Čemodānā ir rēgi.

- Rēgi? - Garastāvoklis Taņai sabojājās vēl vairāk.

Salīdzinājumā ar rēgiem viņai sākumā piespēlētie Melnie Aizkari šķita sīkums.

- Kuri no rēgiem? Cerams, ka Bezacu Šausmas tur nav?

- Nu protams, ne. - Akadēmiķis smaidīja. - Šausmu mēs atdosim kādam no vecākajām klasēm. Šai čemodānā ir tikai Poručiks un Neizārstētā Dāma... Nem viņus līdzi, mums viņi šeit tikai traucēs. Protams, tev jābūt ļoti uzmanīgai, lai truloīdi neuzzinātu, kas atrodas čemodānā. Viltiem pret rēgiem ir ļoti nepareiza attieksme. Man stāstīja, ka daži no viņiem pat krītot ģībonī, ja sastopot kādu pavisam nekaitīgu rēgu.

Taņa noskumusi apsēdās uz čemodāna. Akadēmiķis Melnjūris nu gan prata sarežģīt dzīvi saviem skolēniem! Varēja nešaubīties, ka Poručiks Rževskis atkal izklaidēsies ar saviem idiotiskajiem jociņiem un demonstrēs divpadsmit mugurā sadurtos dunčus, bet Neizārstētā Dāma no rīta līdz vakaram vaidēs un žēlosies par savām kaitēm.

- Tici man, uztraukumam nav iemesla, - akadēmiķis moži skaidroja, ar katru sekundi arvien vairāk iedvesmodamies pats no saviem vārdiem. - Vai redzi - čemodāna rokturis ir aizzīmogots. Zīmoglakā ir mana gredzena nospiedums. Rēgi neprātīgi baidās no tā. Šis gredzens taču agrāk

piederējis garu pavēlniekam. Taču ari tad, ja nebūtu uzlikts zīmogs, viņi tik un tā nevarētu izlidot laukā.

- Kāpēc tad ne? Rēgi taču iet cauri mūriem, sūcas cauri sienām. Kā tad parasts čemodāns spēj viņus nelaist? - Taņa neticīgi vaicāja.

- Tas nav nekāds parasts čemodāns. Tas pagatavots no Mīnotaura ādas. Mīnotaurs bija tas baismīgais pusvērsis, pus-cilvēks, kuru reiz pievārēja Tēsējs. Rēgi netiek cauri šai ādai... Re, paskaties pati!

Pacēlis čemodānu, Sardanapals to enerģiski sakratīja. Laukā no čemodāna tik tiešām neviens neizgāzās, bet ieslodzītie rēgi uzreiz sāka izrādīt dzīvības pazīmes.

- Urā! Man ļoti patīk šūpoties! Lūdzu, vēl drusciņ! -smiedamies auroja Poručiks Rževskis. Neizārstētā Dāma ievaimanājās, paziņoja, ka tūdaļ nomirs, un pieprasīja, lai pie viņas nekavējoties izsauc ārstu.

- Es vairs nespēju uzturēties šā nekauņas sabiedrībā! Viņš nekad nemaina zeķes un nemitīgi stāsta vienas un tās pašas anekdotes. Viņš smēķē smirdošus papirosus! Viņš tīšām kāpj virsū manai cepurītei ar rožu ziediņiem! - Dāma žēlojās.

- Viņa melo! - Poručiks bija sašutis. - Mani vajag glābt no viņas, un nevis otrādi! Viņa augām dienām dzer jodu un uzskaita savas kaites. Un tad vēl tā cepure ar rožu ziediem! Būtu varējusi uzmaukt galvā ari podu ar kaktusu! Kaut kas tāds var parādīties tikai visļaunākajos murgos!

Taņa ar akadēmiķi uzmeta viens otram saprotošus skatienus. Neizārstētā Dāma atkal sāka bubināt, draudēdama piekaut šo rupekli ar lietussargu.

- Beidz bļaustīties! Ko tu īsti gribi? - vaicāja Sardana-pals.

- Iedodiet man termometru! Iedodiet man zāļu tinktūru! Izdzeriet glāzīti joda ar mani uz tubrālībām! Citādi visus nobendēšu! Iebēršu jums tējā žurku indi! Apmētāšu jūs ar savu aklās zarnas piedēkli! - viņus biedēja Neizārstētā Dāma.

Akadēmiķis Sardanapals pasmaidīja un pagrozīja pirkstu pie deniņiem. Šķita, ka rēga draudi viņu uzjautrina.

- Vai pie tēvoča 1 lermaņa viņi arī sniegs tādus bezmaksas koncertus? Tad jau visa māja saskries mūsu dzīvoklī. -Taņa bija nobažījusies.

- Kā tu domā - kādai vajadzībai tad ir šis zīmogs? Skaties! Paņem zīmogu pirkstos un vieglītēm pagriez... Pavisam vieglītēm, lai nenotrūkst stieple! - Sardanapals saspieda zīmogu starp īkšķi un rādītājpirkstu un vieglītēm pagrieza, un rēgu balsis tūdaļ apklusa, it kā viņš būtu izslēdzis skaņu.

- Tik vien tā darba. Es to dēvēju par “nolikšanu īstajā vietā” un “skrūvju piegriešanu”. Kamēr zīmogs būs vesels un čemodāns paliks aizvērts, rēgi tev nekādas rūpes nesagādās. Reizēm vari ļaut viņiem pat drusciņ izvēdināties, lai nesaskābst aiz grūtsirdības. Domāju, ka viņi nevienam nekaitēs, - teķ'a akadēmiķis.

Pēkšņi zēlta sfinksa saslēja ausis un paklusu ierūcās. Gaitenī atskanēja steidzīgi soļi, un istabā klupdama krizdama ieskrēja Zobrāvēja. Šī pasniedzēja bija augumā maza, apaļīga, vēl diezgan jauna, uz pieres apgrieztie mati krita viņai acīs kā ponijam. Baltajiem magiem viņa mācīja lāsta noņemšanu, bet tumšajiem - nolādēšanu. Viņai ārkārtīgi patika lasīt pārgudru dzeju un ostīt puķītes. Tiesa