Taņa Grotere un izgaistošais stāvs

Bet prātošanai vairs neatlika laika. Liesmojošais lociņš arvien uzstājīgāk rādīja uz aku.

- Ātrāk! Bēgsim uz turieni! - Taņa uzsauca Vaņam.

Ugunīgā kūniņa viņiem apkārt kļuva arvien blīvāka. Viņi

ielēca akā - vispirms Vaņa, tad Taņa un akmens zivs ar skaļu čērkstoņu atgriezās savā iepriekšējā vietā, nošķirot viņus no Zobrāvējas un bīstamās bumbas.

Nokļuvusi akā, Taņa juta, ka viņu sagrābj dzeldīgs virpulis. Viņa pūlējās atgrūsties ar rokām un peldēt, bet tas nebija iespējams. Straume vispirms rāva viņu lejup, tad strauji sagrieza sāņus, bet tad nez kāpēc sāka vilkt augšup, kur dejoja un lēkāja sudrabainām zivtiņām līdzīgi bur-bulīši. Taņas apziņā viss bija sajaucies, garām ņirbēja nepazīstamas, ņirdzīgas sejas. Viņai šķita, ka virzās pa šauru kanālu, kurš, ik pa mirklim sazarodamies, met iepriekš neparedzamas cilpas starp Tibidohsas biezajiem mūriem. Pat “momentānā apsviediena” mirklī viņa nebija piedzīvojusi neko tamlīdzīgu.

Viņai sāka trūkt gaisa. lai saglabāto savaldību, Taņa mēģināja skaitīt, bet skaits nojuka jau pie “astoņi”. Gandrīz zaudējusi samaņu, viņa pēkšņi tika izgaista augšpusē. Aizgūtnēm kāsēdama, Taņa gulēja uz aukstas akmens plāksnes. Pa labi un pa kreisi stiepās divas vienmērīgas baku kolonnu rindas. Aiz malējās kolonnas šūpojās piekaramais tilts. Tā čīkstoņā varēja saklausīt bezspēcīgu niknumu: Taņa jau atradās viņpus.

“Izgaistošais stāvs! Esmu iekļuvusi Izgaistošajā stāvā!” atskārta Taņa.

Viņa grīļodamās pieslējās kājās. Kaut gan drēbes joprojām bija sausas, viņu kratīja drebuļi.

- Vana! Vana! - viņa sauca. Taču atsaucās tikai vārga atbalss. Kalsnais puisēns dzeltenajā krekliņā bija pazudis. Atcerējusies kanālu sarežģītās ejas, Taņa saprata, ka Vaņu, kurš bija ielēcis akā pirms viņas, straume aiznesusi kādā no sānu atzariem.

Toties lociņš, kas akā bija apdzisis, dīvainā kārtā joprojām atradās Taņai rokā. Lūk, ko nozīmē pūķbolā iegūtā pieredze! Kūleņodama pa straumi, Taņa tomēr nebija izlaidusi lociņu no pirkstiem.

Tagad tā gals izliecās un neatlaidīgi rādīja tiltiņam pretējā virzienā. Sagatavojusies ik mirkli izšķilt dzirksti no sava gredzena, Taņa soļoja gar kolonnām. Viņa jau varēja saska-

tīt, ka garās, šaurās zāles tālākajā galā kaut kas melnē. Neizprotamais, tumšais plankums īpaši izcēlās uz balto akmens plākšņu fona.

Pēkšņi turpat blakus atskanēja guldzoši smiekli un taisni no grīdas lēnām izslējās pretīgs kuprainis ar punai-nu galvu.

- Rēgu Karalis! - pūlēdamās atcerēties atgaiņāšanas buramvārdus, iekliedzās Taņa. Nu kāpēc tieši kritiskajos mirkļos viņai viss izskrien no prāta?

Šaurā krupja mute sašķobījās smaidā.

- Aha! Pazīsti gan. Vai aizmirsi, kas jāsaka? Nekas, neuztraucies: es nebūšu tas, kurš tevi nonāvēs. Šī nav mana diena. To izdarīs citi. Bet es pievākšu tavu dvēseli, kad tā būs šķīrusies no miesām.

- Viņa no tām nešķirsies! - iesaucās Taņa.

- Tur nu tu kļūdies. Šķirsies gan, turklāt pavisam drīz. Uz redzēšanos līdz brīdim, kad būsi mana verdzene!

Kupraiņa apveidi izplūda. Smalka netīras miglas strūkliņa iesūcās grīdas plaisā.

- Kāds mīlīgs večukiņš! Nekad nepalaiž garām iespēju pasacīt labus vārdus! - nomurmināja Taņa, ar zābaka purngalu iesperdama plaisā ceļā pagadījušos akmeni.

- Še tev dāvaniņa no verdzenes! - viņa nokliedza, aizraidīdama līdzi akmenim dažas dzirkstis.

Plaisā kāds sašutumā iekvakšķējās. Šķita, ka Taņas nākamais saimnieks nupat ticis pie puna uz sava rēgainā paura.

Ugunī nomelnējušais lociņš Īrija izstiepies taisns kā bulta. Nospriegotā stīga klusītēm dunēja. Lociņš mudināja Taņu doties uz priekšu. Tas rādija tieši uz melno plankumu. Pienākusi tuvāk, Taņa atklāja, ka plankums īstenībā ir liels, ideāli precīzs kubs, kura skaldnes veido seši spoguļi.

Ielūkojusies tuvākajā spogulī, Taņa sava atspulga vietā redzēja tikai melnu tukšumu. Tad spogulī iemirdzējās sīka uguntiņa, un meitene ieraudzīja, ka viņai pretī no kuba dziļumiem izpeld laiva, kurā sēž dzeltenā vecene.

No rumpja atcirstajās rokās vecene turēja tievu, brūnu sveci. Vecenes tukšie acu dobumi lūkojās tieši Taņai sejā.

- Beidzot esam sastapušās! Ilgi gan vajadzēja tevi gaidīt! - nošņāca pazīstama balss.

Taņa atlēca atpakaļ. Viņai kļuva baisi.

- Sērga del Torte! Bet tu taču esi mirusi!

Vecene nošņirkstināja zobus.

- Diemžēl tā ir. Tu izlaidi brīvībā titānus, un tie mani sašķaidīja. No manas miesas nepalika pāri itin nekas, bet kaulus aiznesa un apglabāja purva nīgrji. Tas, ko tu tagad redzi, ir tikai nožēlojams atspulgs. Bet bojā es neaizgāju. Mans uzticamais kalps Rēgu Karalis atnesa manu dvēseli šurp, uz Melno Kubu, un palaida sešu Tukšuma Spoguļu krustpunktā. Jūs visi domājat, ka šeit ir tikai Izgaistošais stāvs, taču īstenībā šī ir absolūtās burvestības mājvieta. Šī ir pēdējā haosa saliņa visā Tibidohsā, un vara šeit pieder vienīgi man. Senvīrs daudzreiz pūlējās šo vietu iznīcināt, bet viss bija velti. Tagad Senvīra vairs nav, bet es joprojām esmu! Es joprojām dzīvoju! Es - Sērga del Torte, haosa valdniece!