Viesis no bezgalības

—   Es jums uzdošu dažus jautājumus, — ienācējs teica. Pat viņa balss atšķīrās no visu to cilvēku bal­

sīm, kuras slimajam bija nācies dzirdēt. — Jūs man atbildēsiet ar acīm. Ja gribēsiet teikt «jā», pamirk­šķiniet vienu reizi, bet, ja gribēsiet teikt «nē», — di­vas reizes. Jūs mani sapratāt?

«Jā,» — acis atbildēja.

—   Vai jūsu redze ir pilnīgi normāla?

«Jā.»

—   Bet dzirde?

«Jā.»

—   Vai jūs varat pakustināt mēli?

«Nē.»

—   Vai jūs varat pakustināt roku?

«Nē.»

—   Bet kāju?

«Nē.»

—- Vai jūs jūtat kaut kur sāpes?

«Nē.»

—   Vai jūs jūtat izsalkumu?

«Nē.»

—   Bet slāpes?

«Nē.»

—   Vai jūs jūtat kaut kādas neērtības?

«Nē.»

Iestājās neliels klusuma brīdis. Nepazīstamais sa­rauca uzacis un iegrima domās. Gulošais raudzījās viņā, gaidīdams citus jautājumus, bet vēl vairāk — paskaidrojumus. Ļoti mokoši bija tas, ka viņš pats nevarēja jautāt.

—        Vai jums ir atgriezusies atmiņa? — nepazīsta­mais atkal jautāja, tāpat kā agrāk noliecies pār guļ­vietu, it kā neuzticēdamies slimā dzirdei. — Vai jūs atceraties savu dzīvi?

«Jā.»

—   Pilnīgi skaidri? -

«Jā.»

—   Vai jūs zināt, kur atrodaties?

Beidzot bija uzdots jautājums, kuru ar tādu nepa­cietību gaidīja slimais^

«Nē . . . nē … nē!» Atrā acu mirkšķināšana pateica vairāk nekā vārdi.

—   Jūs nezināt, kur atrodaties un kāpēc. Vai jūs to gribat zināt?

«Jā.»

—   Jūs to uzzināsiet, tikai ne tūlīt, bet mazliet vē­lāk. Tagad es to nevaru teikt, jo tas jums būs kai­tīgi. Jūs esat pie draugiem. Viņi jūs mīl un gaida, kad varēsiet piebiedroties. Pacietieties vēl mazlietiņ, un viss jums kļūs skaidrs. Nebaidieties. Nedomājiet par tām dīvainībām, kas ar jums notikušas un var vēl notikt. Viss ar laiku noskaidrosies. Jūs redzat un dzirdat, jūs esat atguvis atmiņu, bet smadzenes vēl nav pilnīgi atbrīvojušās no .. . bezsamaņas stā­vokļa sekām. Tāpēc jūs vēl nevarat kustēties. Bet tas nevilksies ilgi. Mēs nedomājām, ka tā notiks, un man ļoti žēl, ka esat atguvis samaņu, pirms ārstēša­nās process vēl nav beidzies. Tas jums radīs dažas neērtības, bet tur, diemžēl, neko nevar darīt. Cerē­sim, ka šīs neērtības drīz beigsies. Jūs ātri atvese­ļojaties, tāpēc drīz vien būsiet pavisam vesels. Vai sapratāt visu, ko es teicu?

«Jā.»

—   Es tūlīt no jums aiziešu. Ārstēšanās procesu nedrīkst uz ilgu laiku pārtraukt, bet, kad es esmu šeit, tas jādara. Viss, kas derīgs jums, ir kaitīgs man. Mēs jūs patlaban ārstējam ar apstarošanu. Nebrīnie­ties, ka sienu un grīdas krāsa mainās. Tās tiek ap­

gaismotas no ārpuses jums nepieciešamajā elektro­magnētisko viļņu secībā. Vislabāk būtu, ja jūs iemigtu. Pēc noteikta laika es atkal ieradīšos pie jums. — Ienācēja lielā roka ar neparasti gariem, smal­kiem un lokaniem pirkstiem (nekad nevienam slim­nieks nebija redzējis tādas rokas) maigi pieskārās viņa plecam. — Vai jums nekas nesagādā neērtī­bas? — viņš atkal iejautājās. Acīmredzot šī doma viņu sevišķi satrauca.

«Nē.»

—   Vai jūs tagad esat mierīgs?

Slimajam ļoti ļoti gribējās atbildēt «nē», viņš nav mierīgs un nevar būt mierīgs, kamēr neuzzinās, kas šī par dīvainu telpu un kas ir viņa ne mazāk dīvai­nais namatēvs. Bet viņš nevarēja neko jautāt, neva­rēja prasīt paskaidrojumus un atbildi.

«Jā, es esmu mierīgs,» acis atbildēja.

—   Palieciet sveiks uz neilgu laiku. Kad es atkal atnākšu, jūs jutīsieties vēl labāk nekā pašlaik, un mēs parunāsimies ilgāk.

Viņš pasmaidīja (pamirdzēja nevainojamu zobu rinda), noglāstīja slimā roku un lēnām virzījās uz sienas pusi. Likās, viņam ļoti negribējās tik ātri aiz­iet. Un tiešām, paspēris tikai dažus soļus, viņš ap­stājās, gluži kā šaubīdamies, un atgriezās atpakaļ.

—   Man jums ir viens jautājums, — viņš teica re­dzami satraukts. — Ļoti svarīgs mums visiem. Man negribētos atlikt tā noskaidrošanu. Ja esat pilnīgi atguvis atmiņu, vai jūs atceraties, kā jūs sauc?

«Nu, protams,» slimajam gribējās atbildēt, bet viņš varēja tikai lēnām aizvērt acis:

«Jā.»

-— Jūs man savu vārdu nevarat nosaukt, bet eš pats jums nosaukšu kādu, visticamāko. Mums ir hi­potēze … tiesa, tā ir gandrīz ticama, bet tomēr … Visa planēta gaida šā noslēpuma atrisinājumu, — viņš apklusa, it kā sakopodams spēkus, lai varētu izteikt savu jautājumu. Pēc tam lēnām, pa balsienam izrunāja: — Dmitrijs Volgins?

Slimnieka acis atbildēja: «Jā.»

3.

Atveseļošanās norisa arvien straujāk. Katru dienu Volgina ķermenī notika jūtamas pārmaiņas.

Viņš jau varēja, tiesa, ar pūlēm un ne gluži brīvi, kustināt rokas un kājas. Mēle vēl īsti neklausīja, taču vārdi skanēja pietiekami skaidri, lai būtu saprotami.

Vēl arvien vajadzēja gulēt gandrīz nekustīgi. Or­ganisms fiziski nefunkcionēja — Volginam neko nedeva ēst, bet izsalkumu un slāpes viņš nejuta.

Vairākas reizes ķermenī ievadīja kaut kādu gaišu, acīmredzot barojošu šķidrumu, un viņš. pamanīja, ka kļūst spēcīgāks un pilnīgāks. Cilvēki, kas Volginu aprūpēja, tagad negaidīja, kamēr viņš iemigs, bet nāca iekšā arī nomoda laikā. Tie veica ar viņa ķer­meni dažādas pilnīgi nesaprotamas, bet īslaicīgas un nesāpīgas procedūras.